AKTĪVA ATPŪTA
LATVIJAS VALSTS MEŽOS

Mīlestība ir dabas parādība…

Kad domāju par iedvesmu, tad pirmais, kas man nāk prātā ir daba un dabas parādības. Tā ir iedvesma ne tikai gleznot, bet iedvesma dzīvot, elpot un būt. Pagājušā gada nogalē redzēju filmu “Mākoņu atlants”, kurā viens no galvenajiem varoņiem izteica brīnišķīgu frāzi: “Mīlestība ir dabas parādība”. Tajā brīdī sajutu, ka viss manī apgriezās kājām gaisā. Gadiem ilgi biju mēģinājusi noformulēt vārdiem domas un sajūtas, kuras manī izraisa daba. Šīs atbildes meklēju katrā savā personālizstādē un vienmēr man rodas sajūta, ka esmu pienākusi solīti tuvāk, bet īstā atbilde tomēr vēl nav atnākusi...

Kopš agras bērnības man ir bijusi svarīga un nozīmīga dabas klātbūtne. Bērnībā savas vasaras pavadīju lauku mājās Liezērē un mani nekad nemocīja ilgas pēc pilsētas. Svaigās meža zemenes  un avenes izcirtumā, kaimiņu mājas siena talkas, ziedu vākšana kopā ar mammu un vecmammu, pastaigas mežā kopā ar tēvu un laivu braucieni kopā ar draugiem. Tas viss kopumā ir veidojis manu skatījumu uz Latvijas dabu un manas sajūtas gadu laikā nav mainījušās, bet tikai kļuvušas vēl spēcīgākas.

Kristine Luize Avotina

Pagājušā gada vasarā pavadīju pāris dienas Liezērē kopā ar ģimeni. Paķēru līdzi krāsas, tā teikt, ārkārtas iedvesmas gadījumam. Tāds nudien pienāca, bija brīnišķīga jūlija diena, kad pamanīju cik skaisti debesīs peld mākoņi. Nolēmu iemūžināt tos pāris dabas studijās, dienas beigās sanāca četras neliela formāta mākoņu gleznas, katra no tām gleznota atšķirīgā diennakts laikā un tagad uz tām skatoties es atceros to brīnišķīgo izaicinājuma sajūtu, kāda mani pārņēma, kad gleznoju.

K.L.Avotina

Gleznot no dabas, tas nav nemaz tik vienkāršs uzdevums, gaisma mainās līdz ar saules ceļu debesīs un tikko laiks pagājis uz priekšu, tā arī gaisma mainās un līdz ar to visas krāsas. Gleznojot debesis gandrīz visas dienas garumā, es ļoti skaidri izjutu šo atšķirību… kaut vai mākoņu kustībā, Tu mēģini to notvert, uzgleznot uz audekla, bet kamēr skaties un priecājies par tā formu, mirklis, un tas jau ir pazudis un mainījies. Daba ir brīnišķīgs skolotājs it visā, ne tikai glezniecībā, tā atgādina par laika ritējumu, par to cik viss ir mainīgs un skaists savā dažādībā.

Domājot par zemi, kurā esmu dzimusi un augusi, es jūtos laimīga, ka mums ir četri gadalaiki. Pavasaris, kad viss plaukst un daba liekas sīkiem punktiņiem izrakstīta. Vasara, bezgalīgi zaļa, kad karstās vasaras dienās koku galotnēs iepūš vējš, kā pirmais negaisa vēstnesis. Rudens, kad lapas kļūst zeltainas un man patīk siltās rudens dienas, kad līst lietus. Karaliskā ziema, bezgalīgi balta, kad ēnas dabā iegūst zilu nokrāsu un naktis baltā sniega iespaidā kļūst gaišas.

Laiks iet… es teikšu tā, ka gadi paiet nemanot… tikai aiz loga nomainās gada laiks un es vēl nekad sev neesmu uzdevusi jautājumu, kāpēc gleznoju dabu – ainavu, ziedlapu, meža zemeni, Mēnesi, spožu Sauli. Ar katru savu gleznu, es vēlos apliecināt šīs pasaules skaistumu un notvert uz audekla mirkļa skaistumu. Daba man palīdz izteikt jūtas, domas un sajūtas. Krāsa ir spēcīgāka par vārdiem un dabai pieder visas pasaules krāsas. Tās iedvesmo mani un es varu vien dabas priekšā cieņā noliekt galvu, jo tā ir bezgalīga savā skaistumā.

Kristīne Luīze Avotiņa

Pēdējās tēmas

Putnu rallijs