AKTĪVA ATPŪTA
LATVIJAS VALSTS MEŽOS

Ārā, iesim ārā, skolotāj!

1Šādus saucienus ik pa laikam dzirdam, kad pēc zvana uz stundu veram klašu durvis. Bērniem nenoliedzami patīk āra stundas. Tad viņi jūtas tuvāki skolotājiem, klases biedriem un stundā veicamajiem meklējumiem, risināmajām un iepazīstamajām problēmām. Patiesībā jau stundā ne vienmēr jābūt problēmām. Bieži skolēni var iemācīt pārējiem tās praktiskās lietas, ko paši kādā no veidiem apguvuši. Cits kopā ar vectēvu bieži devies ogās, sēnēs vai citos meža darbos. Dažs nometnes laikā uzzinājis, ka nepazīstamais koks pie strūklakas ir zīdkoks, ka smirdīgie zemes tauki ir ēdama sēne, tikai, ja to ēd pareizā laikā un veidā.

Tieši tādēļ Kalnsētas pamatskolā āra stundas ir sena tradīcija.

2

8. un 7. klases skolnieki kopā ar skolotāju Ivetu Strikasu 2 dažādās stundās divos dažādos priekšmetos, Latvijas vēsturē un sociālajās zinībās, devās pa vienu un to pašu maršrutu skola – Kalnsētas parks. Vēstures stundā bija uzdevums meklēt vēstures avotus, lieciniekus, bet sociālajās zinībās – “atrast sevi”, noskaidrot savas sajūtas dabā.

Bija ļoti interesanti sekot abu klašu darbībām, redzēt un saprast, ka katrs bērns pievērš uzmanību pilnīgi atšķirīgām lietām, izpēti sāk no kā cita, bet galvenais objekts abu klašu darbā bija koki.

3

Daļai bērnu nešķita grūti sasaistīt pirms 154 gadiem dzimušā Jaņa Rozentāla gleznotos sudrabvītolus, par kuriem iegūstama informācija parkā izvietotajās planšetēs, kuri redzami Cieceres upes labajā krastā, un šobrīd veidošanas procesā esošajā Mākslas, mūzikas un mīlestības ceļā topošās koktēlnieka Aivara Bergmaņa skulptūras. Protams, viens ir senāks vēstures objekts, otrs – jaunāks, bet tie nepilnie 150 gadi jau aizskrienot kā vējš. Dažiem gan šķita apdomāšanas vērts fakts, ka koki ir tik veci, tik garu mūžu nodzīvojuši, ka skulptūras tiek darinātas no vēl senāka ozola … Ja salīdzina, cilvēka mūžs ir tik īss. Tas izraisīja nepārvaramu kāri aizstaigāt līdz lielajam un vecajam Dzirnavu ozolam, kas noteikti redzējis visus pēdējo 400 gadu karus, visus priekus un bēdas, kas brāzušās pāri parka teritorijai.

Sociālo zinību stundā atklājās tas, cik bērni var būt vērīgi, kā viņi prot iedarbināt un likt lietā iztēli, sajust savu īpašo koku, nodibināt saikni ar to, saredzēt tā mizā dažādas norādes par pieredzēto, par īpašām relaksācijas iespējām. Brīnišķīgi šķita bērnu atklājumi par zīmējumiem koku mizā, par skaņām, ko tie rada. Priecājos par īpašajiem stāstiem, ko bērni un koki veltīja viens otram.