AKTĪVA ATPŪTA
LATVIJAS VALSTS MEŽOS

Izlūkot putnus

Ar katru rudens dienu no mums attālinās siltā atvasariņa, un, raugoties ārā pa logu, to vien gribas, kā ieritināties dīvāna spilvenos un, karstai tējai smaržojot, baudīt labu grāmatu vai filmu. Ja nav pa rokai labas grāmatas vai idejas par skatāmajām filmām ir izsīkušas, to vietā var arī papētīt gājputnu migrēšanas kalendārus. Kā zināms, Latviju visā teritorijā šķērso putnu migrēšanas ceļi, tāpēc mūsu zeme ir ļoti piemērota putnu vērošanai. Rudens ir arī brīnišķīgs laiks šādām aktivitātēm, jo spārnotie migranti kārtojas baros un kāšos, dodas prom uz siltākiem krastiem, tāpēc ir labi novērojami.

 Es pati neesmu putnu vērotāja, nekad to neesmu tā nopietni darījusi, bet es jūtu, ka man sāk gribēties par tādu kļūt. Viss sākās ar to, ka pavisam nejauši ciemojoties Dagdas novadā, vides gids Armands no Ežezera man uz brīdi aizdeva labu tālskati, ar kuru bija domāts pavērot ezera salas. Un tas, ko es tur ieraudzīju, “satvēra manu mazo pirkstiņu” – sāka vilkt un pievilkt. Uz vienas no Ežezera 36 salām bija nokaltis koks, kuru bija apsēduši (nu tiešām sasēduši uz visām pazarītēm) melnie kormorāni jeb jūras kraukļi.

Slaidos, melnos kaklus staipīdami, tie klabināja savus iedzeltenos knābjus un izskatījās visai eksotiski uz ierastā Latvijas dabas fona. Tam, ka viņi izskatījās tik eksotiski, izrādās ir savs pamats, jo kormorāni te nav dzīvojuši vienmēr. Tie uz dzīvi Latvijas teritorijā ievākušies tikai pirms gadiem 20 – 25.

Vietēji dabas uzraugi uz šiem melnuļiem pukojās – tie šušķi postot dabu, jo “nokakājot kokus plikus”. Patiešām – sākumā šķietami nokaltušais koks, patiesībā bija kormorānu ligzdošanas vietai raksturīgai aina. No pārmērīgi intensīvā mēslojuma koki un krūmi kormorānu ligzdošanas vietās parasti nokalst. Bet man, iesācējai, tālskatī tieši šis skats šķita tik ļoti iespaidīgs – tāds kā pasaku raganu koks, pilns ar melniem jūras kraukļiem. Līdz ko mēs pietuvojāmies salai, putni izbijās, un visi kā viens cēlās spārnos kā lieli melnie milži. Melni un skaisti.

Pēc piedzīvojuma Ežezerā, mājās izpētīju, ka jūras kraukļi ir pelikānu radinieki, un ka knābis viņiem nav dzeltens, bet dzelteni ir viņu vaigi, bet pakakle un knābis ir gaiši. Tāpat arī to, ka zivsaimnieki turot viņus aizdomās par pārmērīgu zivju rīšanu. Arvienuvārdusakot, interesanti īpatņi.

Uzreiz pēc kormorānu lietas, izpētīju arī to, ar ko būtu jāsāk, ja uzradusies pēkšņa bezvajadzības vēlme pavērot vēl kādus putnus. Pirmās divas lietas, kas esot nepieciešamas, esot labs tālskatis un blociņš. Blociņš tam, lai varētu uzzīmēt un pierakstīt, kas tad īsti redzēts un varētu sākt veidot savu novēroto putnu uzskaiti – kolekciju. Vēl jau vajadzīga arī vieta, kur to darīt – bet tā kā putnu vērošanas torņi Latvijā ir labu labie (Kaņierī, Tērvetē, Papē, Kuivižos u.t.t.) atliek tikai doties uz kādu no tiem un uzsākt vērojumus. Tagad,  rakstot šo blogu  un skatoties  pa logu, tēju vairs negribas,  to vien gribas kā braukt uz tuvāko putnu vērošanas torni un izdarīt piezīmes savā jaunajā putnu vērošanas blociņā.

Foto: J. Ķuze

Pēdējās tēmas

Ceturtdiena, 27 Novembris 2014 Miglainā pasaka Lasīt vairāk »
Otrdiena, 04 Novembris 2014 Rudentiņš = sportiņš Lasīt vairāk »
Otrdiena, 26 Augusts 2014 Sēņu laiks Lasīt vairāk »
Trešdiena, 13 Augusts 2014 Pielaikot dārziņu Lasīt vairāk »
Trešdiena, 23 Jūlijs 2014 Īsta vasara Lasīt vairāk »
Ceturtdiena, 17 Jūlijs 2014 Meža zemeņu salas Lasīt vairāk »

Putnu rallijs