AKTĪVA ATPŪTA
LATVIJAS VALSTS MEŽOS

Vērot putnus – tā ir dzeja

Ja es kaut ko sāku darīt, man nav miera – vajag visur ielīst, visu saskatīt, izpētīt, izurķēt. Droši vien, tāpat kā māla ezīšu kolekcionārs ik suvenīru bodītē, ik lielveikala plauktā vispirmo ieraudzīs māla ezi, nevis dzintara krelles vai sveci, es jebkur pamanos uzrauties uz putniem.

Nupat apciemoju Ojāra Vācieša muzeju. Cita starpā muzeja vadītāja ieveda mani dzejnieka darbistabā un atļāva apsēsties meistara krēslā. Tad paņēma kādu grāmatu un atvēra. “Latvijas putni. Mežu departamenta izdevniecība, 1936.gads.” No bijības trīcošiem pirkstiem šķīru lapu pēc lapas, acīm skrēju pāri aprakstiem – jāatzīst gan neiedziļinoties, jo laika man bija maz. Grāmatas beigās – pielikums ar zīmējumiem. Tāda, lūk, izskatās šī putna kāja, bet šitāda – atkal cita. Sīki smalki izzīmēts ādas raksts, spalvu izkārtojums un garums. Tajā brīdī noskurinājos – kas?! Vai tad viņi putnus noteikuši pēc atrastām kājām? Un tad atcerējos, ka vēl salīdzinoši nesen jaunas sugas nudien visbiežāk atklāja, putnus nošaujot. Mednieks atnāk no medībām ar veselu saišķi asiņainu spalvu kušķu un nu tik ņemsies salīdzināt, pierakstīt, mērīt. Saprātīgākie parūpējās arī izbāzt – tā teikt, saglabāt pierādījumus. Paldies Dievam, tāds murgs mūsdienās, vismaz zemēs, kuras uzskatām par gana civilizētām, vairs nenotiek. Putnus pēta un izseko tamdēļ, lai vairāk saprastu viņu uzvedību, lai zinātu, kādi biotopi, kādas barības rezerves, kādi klimatiskie un ekoloģiskie apstākļi ietekmē viņu vairošanos un izplatību. Lai varētu saudzēt, saglabāt, atjaunot. Vai vismaz saprast. Taču es to vairāk daru prieka pēc un savu kaifu no putnošanas ne visai spēju racionāli izskaidrot. Vismaz līdz muzeja apmeklējumam man nebija konkrētas atbildes – kāpēc tieši putni, nevis, teiksim, zivis. Bet tad vienā brīdī muzeja darbiniece atvēra Ojāra Vācieša rakstāmgalda atvilktni un nolika manā priekšā dzejnieka paštaisītās kartiņas. Nē, ne pastkartes vai apsveikumus – vienkāršus, līdzeni sagrieztus rakstāmpapīra gabaliņus aptuveni kabatas kalendārīša lielumā. Tie bija izkrāsoti ar dzejniekam vien saprotamām zīmēm un simboliem, ar meditatīvām līnijām, krāsainiem laukumiem. Katras kartītes vidū bija uzrakstīts skaitlis – 16, 23, 5... Un apakšmalā paskaidrojumi: zīlītes, mušķērāji, vārnas, baloži, dzilnīši utt. Es neskaitīju, bet man šķiet, ka kartīšu bija desmitiem un desmitiem, ja ne simtiem. Un es uzreiz iztēlojos, kā dzejnieks sēdējis pie loga, savā priekšā atvēris putnu grāmatu, un skaitījis putnus. Katru dienu. No dienas dienā. Kā rituālu. Kā mantru varbūt. Kā vietu, kur piesiet sevi un savas domas. Pa vidu dzejai. Dzejas viducī. Kopš šīs dienas mani joprojām neatstāj doma, ka putnu vērošanu nekā citādi nevar un nevajag skaidrot. Vērot putnus – tā ir dzeja.