Jau bērna gados mana mīļākā nodarbe bija vērošana

Ja man kāds garāmejot prasa, kāpēc es vēroju putnus, man parasti nav, ko atbildēt. Tas šķiet tikpat dabiski kā dzert ūdeni – jau bērna gados mana mīļākā nodarbe bija vērošana. Skudras un zirnekļi, grunduļi un ņurņiki. Putnu dzīres dārza ābelēs, vecāku iešvilpušie ciemiņi, kaimiņi aiz žoga. Es to nekad neesmu uzskatījusi par kaut ko īpašu, atrautu no ikdienišķības. Protams, protams – man dikten patika vērot arī “klasiskās vērojamās vērtības” – plūstošu ūdeni, degošu uguni. Taču drīz vien, pamatskolas gados - gan skolas stundās, gan ģimenei pietuvināto mākslinieku bariņā un lasāmajās grāmatās šīs abas klasikas manā uztverē tik ļoti nodeldējās, ka ikreiz, izdzirdot tās pieminam, mani pārņēma banalitātes drebuļi. Es gan cītīgi turpinu blenzt ugunī vai ūdenī, taču izteikties par to izvairos.

Būtībā vērošanas amatā esmu neizvēlīgs visēdājs – man tik padod kaut ko acu, ausu vai deguna priekšā un garlaicīgi nebūs nekad. Vērošanai noder visas maņas – mana tieksme visu atrasto knibināt, murcīt, ostīt, garšot neiestrēga šīm darbībām paredzētajā bērnībā, bet turpinās joprojām. Jaunībā uzdzirdējusi, ka kāpostlapu var izkaltēt ar gludekli, saritināt un tad izpīpēt, esmu pamēģinājusi arī to. Tomēr ar putniem ir nedaudz citādi. Tie prasa zināmu sagatavošanos, ja gribi ne tikai skatīties, bet arī nodarboties ar izziņu, kas manam bioloģiski ziņkārīgi orientētajam prātam ir svarīga un nav nošķirama no vērošanas.

Pirms dažiem gadiem, kad pievērsos putniem mazliet nopietnāk, atvēlot tiem īpašu laiku, iegādājoties tālskati, putnošanas teleskopu un vairākus noteicējus, es sastapos ar visai pārsteidzošu reakciju. Daļa komentāru pie interneta rakstiem par putnu migrāciju, gredzenošanu un elektronisku izsekošanu pauda viedokli, ka putnu vērošana ir... perversa. Tā esot tikpat neķītra nodarbe, kā lūrēšana pa bordeļa sienā izurbinātu caurumu uz klientu orģijām, ja ne vēl riebīgāka. “Vai jūs gribētu, ka uz jums blenž, kad jūs pārojaties?” “Tas ir nožēlojami apkabināt putnus ar verķiem un pēc tam izsekot!” “Brīvību putniem!” “Jūs, cilvēki, esat slimi!”

Nekad līdz tam nebiju aizdomājusies, ka mana vērošana varētu kādam būt tikpat nepatīkama kā doma par to, ka arī es tieku novērota. Labi, putni nav apveltīti ar asociatīvo domāšanu un mūsu skatieni tiem bijuši nebijuši, tomēr pārdomas par novērošanu un izsekošanu man uzmācas ik reizi, kad ņemu rokā tālskati. Lūk, tur virs galvas ir satelīts, ar kuru varu saskatīt soliņu savā dārzā. Un ja tā, tad noteikti arī to, kā pačurāju mežiņā sēņojot. Uz ielām ir novērošanas kameras un runas par ļaužu gredzenošanu (cilvēkvalodā – čipēšanu) jau ir tik nodeldējušās, ka panikainu žagošanos vairs neizraisa. Un tomēr – ikreiz, netīši piefiksējot videokameru liftā, uz ielas, veikalā, kļūst neomulīgi. Es pat reiz iesāku rakstīt stāstu par slepkavību, ko paveicis kāds ļoti godājams cilvēks viena vienīga iemesla dēļ – komandējuma laikā makten iedzēris, viņš atgriežas savā viesnīciņas numuriņā un, braucot liftā, paurbina degunu, un paēdas puņķus. To visu novēro viesnīcas apsargs lifta videokamerā un pēc tam šantažē cienīto pilsoni, draudot atklāt viņa slepeno prieciņu. Kauns par tik intīma procesa iespējamo nonākšanu atklātībā ir tik liels, ka vienīgā izeja – nogalināt ziņnesi.

Bet štrunts par to, ka mēs novērojam sevi paši. Par to var nelikties ne zinis, aizmirst, uzspļaut un, ja vien tev nav piemetusies vajāšanas un sazvērestības teoriju paranoja, savu dzīves veidu tu īpaši nemainīsi. Tik varbūt veikalā čiepsi piesardzīgāk, bankas aplaupot, nopūtīsi kameras aci ar krāsu un, pirms plūkt apstādījumos puķes, uzvilksi kapuci. Esam taču pieraduši, vai ne?