Saullēkts - dāsnākais putnu vērošanas laiks

Dažreiz man šķiet, ka putni pazūd no mana redzes lauka tieši tajā brīdī, kad paņemu rokās binokli vai uzstutēju teleskopu. Tā man ir joprojām neatminēta mīkla – vai viņi iedomājas, ka tā ir šautene, kuru metu pie pleca, lai šos galinātu? Vai varbūt vienkāršs dzīves cūcības likums? Es skaidri redzu (pagājušajā rudenī tas bija), ka Užavas lejtecē staba galā sēž viena no zilajām lijām. Pēc visām pazīmēm stepes lija – savā ziņā ūnikums vietējiem platuma grādiem. Manā pieredzē tā ir sensācija. Tikai jānosaka suga, lai zinātu, vai šis novērojams ir kas nozīmīgs arī Latvijas faunas statistikai. Bet kamēr es izvelku vērošanas ierīces vai sagatavoju telefonu fotografēšanai, tā maita ir prom. Un pēc tam tu vari atspēries stāstīt putnu vērotāju bandai, ka esi redzējis stepes liju, neviens neticēs, ja nebūs bildes. Šis brīdis, kad adrenalīns saskaras ar zinātnisku pieeju, liek justies kā krimināllietu izmeklētājam – tu skaidri zini, kurš ir nelietis, bet tev trūkst lietisko pierādījumu, lai viņu arestētu. Pretīga sajūta.

Tikpat neforši ir atzīties sev pašai, ka man ir svarīgi, lai manu novērojumu atzītu arī citi putnu fanātiķi. Es gan neesmu no tā sportiskākā vērotāju pulka, kas savā starpā sacenšas, kurš ieraudzīs pirmo bezdelīgu, izdzirdēs pirmo dzeguzi vai čuņčiņu. Man nekādu kaifu nesagādā arī tā saucamā “janvāra saraksta” veidošana. (Tā kā janvāris ir putniem nabadzīgākais mēnesis Latvijā, vērotāji savā starpā sacenšas, kurš saskaitīs lielāko pamanīto sugu skaitu.) Un tomēr, tomēr man gribas atzīmēties, atķeksēties. Es gan šo vēlmi esmu dziļi noslēpusi un izliekos par vienkāršu hobijvērotāju, jo saprotu, ka ar spicākajiem putnotājiem nekad nesamērošos un man nepatīk nebūt uzvarētājai. Iespējams, ja es nebūtu studējusi bioloģiju, mans vērošanas instinkts būtu atbrīvotāks un es izjustu lielāku kaifu jau no putna ieraudzīšanas fakta vien. Bet tā krampjainā vēlme nosaukt vārdā, pierakstīt, atskaitīties...ufff, cik tas var būt mokoši!

Ļoti iespējams, putnu vērošana ir iespēja domāt par sevi kā vērotāju. Kas tas vispār ir, ko es tagad daru? Kāpēc man tas ir nepieciešams? Kas manī pašlaik notiek? Pieļauju, ka makšķerēšana ir kas līdzīgs – tas ir apzināti izplānots laiks, kuru tu atvēli ķīķerēšanai it kā uz citiem, bet tomēr galu galā uz sevi. Bet šādas pārdomas mani nekad nesasniedz vērošanas brīdī – ja putni ir, tad vārās adrenalīns, kas atslēdz apcerīgā tipa domāšanu, ja viņu nav, tad pārsvarā nekā cita arī nav – ir tikai migla, kurā neko nevar saredzēt. Bet tā man ir gadījies tikai Kolkā. Reizes padsmit. Kolka ir miglas māte. Piecdesmit procentos devīga migrējošo putnu piegādātāja, otros piecdesmit – nodevīga neliete, īpaši ņemot vērā faktu, ka lai nokļūtu Kolkā uz dāsnāko putnu vērošanas laiku saullēktā, no Rīgas jāizbrauc ap diviem naktī.