AKTĪVA ATPŪTA
LATVIJAS VALSTS MEŽOS

“Brīvs kā putns gaisā”?

Man paveicās, ka pašā nopietnās putnošanas sākumā mans skolotājs bija ornitologs Māris Strazds. Viņš ne tikai rādīja un palīdzēja atpazīt putnu siluetus, lidojuma trajektorijas, balsis, bet arī daudz stāstīja par putnu sociālo uzvedību un salīdzināja to ar cilvēkiem. Piemēram, bezdelīgas. Kā jau vairums putnu, viņas dzīvo pāros un divatā baro mazuļus. Taču... tas absolūti nenozīmē to, ka tēviņš, kas baro vienas ligzdas bezdelīdzēnus ir šo bērneļu bioloģiskais tēvs. Viņš vispār var nebūt nevienu pēcnācēju tēvs, jo bezdelīgu mātītes pārošanās procesā izvēlas krāšņākos, aktīvākos, izveicīgākos tēviņus. Savukārt šie apaugļotāji ne vienmēr ir apveltīti ar tēva jūtām (relatīvs jēdziens attiecībā pret necilvēciskām būtnēm). Vai arī – ir sadziminājuši bērnus tik daudzām mātītēm, ka nekādi nespētu visas tās neskaitāmās bērnu pilnās ligzdas piebarot. Tā nu iznāk, ka bezdelīgu sabiedrībā, gluži tāpat kā cilvēku kopienās, ir tēviņi, kas apaugļo un tēviņi kas audzina. No šāda aspekta man putnu knosīšanās dod kaut kādu drošības sajūtu par to, ka uz šīs pasaules mēs neesam vieni. Ka cilvēki nav vienīgie amorālie radījumi.

Vērošana samazina bailes. Galvenokārt bailes no izvēles brīvības. Skatoties uz savā ziņā ieprogrammētām, bioloģiski, fiziski, ģeoloģiski un ķīmiski determinētām darbībām, es kļūstu rāmāka, trauksme noplok. Putniem nav jāizvēlas, viņi vadās pēc iekodētiem likumiem, pēc instinktiem, pēc dabas nosacījumiem. Viņiem visiem ir tāds kā saimnieks, kas tos vada – iekšējs vai ārējs, nav no svara. Galvenais, ka šis saimnieks ir neatkarīgs no viņu neesošās domāšanas. Un viņi par to neuztraucas. Varbūt tikai akli pakļaujas impulsiem. Tas raisa visai neglaimojošus secinājumus par to, ka uz patiesu brīvību es neesmu spējīga – labi jūtos tikai paškontroles robežās, bet kolīdz prāts vai apstākļi mani izsper ārpus pašas noliktajiem rāmjiem, sākas lielāka vai mazāka panika. Tāpēc varētu teikt, ka putni savā ziņā dziedē manas rētas – nozieķē tās ar brūču līmi. Vismaz uz mirkli. Jo šī līme ir ražota kaut kur ellē ratā un ir nekvalitatīva. Tā nu šī dziedēšana ir mānīga un patiesībā nekāda brūču aizaugšana nenotiek, tomēr man palīdz. Meklējot vērošanas definīciju, interneta resursā tezaurs.lv atradu šādu Alberta Caunes citātu no grāmatas “Silpurene”: “No katra koka varam kaut ko iegūt ārstniecībai vai vispār veselības stiprināšanai. Skaistie un smaržīgie āboli stiprina, jau tos vērojot vien.” Arī es pilnīgi droši varu parakstīties – putni dod spēku dzīvot jau ar savu robotisko esību vien.

“Brīvs kā putns gaisā”? Skeptiskākos apceres brīžos šis teiciens šķiet viens no melīgākajiem pasaulē. Putns lido ēst, jo ir izsalcis. Putns lido pāroties, jo tā nosaka instinkti. Putns vij ligzdu, lai radītu pēcnācējus. Un cik tad vispār es esmu brīva? Cik daudz no manām darbībām, pat domām nosaka fizioloģija, sabiedrības spiediens, audzināšana, izdzīvošana, bailes nomirt? Ārkārtīgi daudz – ja ieurbjas dziļāk, tad gandrīz visu. Tomēr dažreiz gadās novērot, kā putni rotaļājas prieka pēc vien. Piemēram, kaijas vētras laikā. Kāpēc viņas vispār lien laukā no savām spraugām un mēģina lidot? Ne ēdienu tādos brīžos var sameklēt, ne plēsējus pakaitināt. Bet viņas ceļas spārnos, ļauj vējam sevi pluinīt, mētāt, svaidīt pa gaisu. Pieredze viņam noteikti neskaitāmas reizes ir pierādījusi, ka lidot pret stipru vēju nav iespējams. Bet viņas mēģina tik ilgi, kamēr viesulis samet murskulī viņu spārnus, piespiežot zaudēt kontroli, un paķer savās rokās, klumburu klumburiem valstot debesīs kā nevarīgus spalvu kumšķus. Kaijas to neuztver kā neizdošanos – ieplunkšķinātas jūrā vai atsviestas simtiem metru atpakaļ, viņas atkal un atkal laužas pret vēju. Var jau būt, ka tādos brīžos viņas tikai trenē lidošanas veiklību un arī šīs darbības ir instinktīvas, bet manas domas par prieku un rotaļām vien prāta radītas konstrukcijas. Tomēr man gribētos ticēt, ka šādos brīžos arī viņas beidzot ir brīvas, tādejādi dodot cerību, ka arī es kādā momentā varētu izjust absolūtu bezbēdību.