AKTĪVA ATPŪTA
LATVIJAS VALSTS MEŽOS

Radu rakstāmdarbu varoņus, tēlus un situācijas...

Viens no superīgākajiem putnu vērošanas blakusproduktiem ir gandarījums par to, ka, dodoties putnošanas ekspedīcijās, man ir absolūti pie kājas, kā es izskatos. Drīzāk pat otrādi – es ar milzu kaifu nomanu, kā manus zābakus pārklāj dubļi, kā jaka aplīp zirnekļu tīkliem, skujām un citiem meža mošķiem, kā izraustās džempera diegi un sejā ieguļas egļu zaru atstātās švīkas. Nost ar civilizāciju! Es eju pie jums, mani putni, koki, kustoņi! Un beidziet vienreiz te raustīties un slēpties, rimstieties bēgt – es esmu viens no jums, tikpat pakļauts dabai, tikpat neiegrožots, tikpat dzīvelīgs! Es klusi zogos, cenšoties nekraukšķināt zarus zem kājām, es slēpjos aiz kokiem, es nesarunājos, esmu atslēgusi mobilo, nekādu smaržu vai dezodorantu. Es izliekos par briedi vai alni. Naktī, ejot uz medņiem, ja vien neizdves cilvēciskas skaņas un nespīdini GPS, putni nudien var padomāt, ka tu esi kāds pārnadzis vai nepārnadzis, kas slāj pa mežu, savu salīdzinoši neveiklo ķermeni pārvietodams. Bet nu jā – dienas laikā pārsvarā tie nelgas nenotic, ka esi nevainīga mežacūka. Viņi bēg. Bet tas netraucē iztēloties, ka esi mežacūka. Ka mežs tevi pieņem. Ka daba tevi uzskata par savējo. Un es dabu uzskatu par savējo. Vienīgais ierobežojums ir indīgie augi un sēnes. Ar tiem es nekontaktējos. Bet visu pārējo, lai man piedod meža dzīvnieciņi un jūtelīgāks lasītājs, esmu pamēģinājusi arī nogaršot. Zaļie kāpuri ir negaršīgāki par brūnajiem. Bet tā ir gaumes lieta – kam salāti, kam rieksti. Iesaku nemēģināt eļļainās vaboles – vairums no tām ir kodīgas.

Vēl viens vērošanas aspekts ir iztēlošanās. Kā rakstošs cilvēks es bez šī procesa vispār nevarētu iztikt, taču man brīžiem šķiet, ka asākais āķis slēpjas mazliet dziļāk. Vērojot putnus un vienlaikus vērojot sevi it kā no malas, es galvā radu rakstāmdarbu varoņus, tēlus un situācijas, nevilšus bet likumsakarīgi iesaistot tajos kādas savas neatrisinātās problēmas, būtiskus lēmumus, šaubas un neizdarītās izvēles. Tas ir aizraujoši, jo iztēles pasaulē es ar šiem tēliem, savas personības dažādās kvalitātes kopijām varu izrīkoties pēc sirds patikas – likt tām būt drosmīgākām vai gļēvākām par mani, sarīkot tām pārbaudījumus, kuriem pati neesmu gatava, un izvadīt tos ar godu cauri visām nepatikšanām. Iztēlē dilemmas atrisinās viegli.

Kamēr es tapinu šo šo rakstu, aiz mana Rīgas dzīvokļa loga, liepā, kuras zarus varu teju aizsniegt ar roku, rosās lauku balodis. Tas nav no tiem pilsētu roklaižām, kurus var barot parkos. Tas ir skaists, diezgan piesardzīgs putns dūmakaini brūnganpelēkā krāsā, kuru mākslinieki sauc par baložkrāsu. Angliski tai vispār dievīgs nosaukums – “dove grey”. Kamēr neesi redzējis lauku balodi, uzskats par baložpelēko ir pavisam cits – tev tā ir tā asi zilganā, ziemeļnieku acu pelēkā. Bet lauku balodis visu izmaina. Brīdī, kad šis drosmīgais dīvainis manu priekšstatu par baložkrāsu apgriež kājām gaisā, es jūtos laimīga.