AKTĪVA ATPŪTA
LATVIJAS VALSTS MEŽOS

Es to saucu par "putnošanu"

Putnu vērošana kā izklaide vai veselīgs laika pavadīšanas veids Latvijā sāka ieviesties samērā nesen – ilgu laiku ar to nodarbojās tikai ornitologi pētnieciskos nolūkos vai atsevišķi, teju uz roku pirkstiem saskaitāmi fanātiķi. Tāpēc līdz tādai masveidībai, kā putnu vērošana notiek citās valstīs, mums vēl tālu. Arī pats jēdziens, šķiet, ar laiku mainīsies, kā tas noticis, piemēram, angliski runājošajās valstīs. Sākotnējo “birdwatching”, kas tiešā tulkojumā nozīmē tieši “putnu vērošana”, tur jau pasen aizstājis plašākais termins “birding”. Iemesli tam ir vairāki, taču galvenais – aizraušanās ar putniem nebūt nenozīmē tikai skatīšanos uz tiem, to vērošanu ar acīm, bet arī (un bieži vien vēl lielākā mērā) putnu klausīšanos. Ir desmitiem un desmitiem mazu, grūti pamanāmu un vizuāli teju neatšķiramu putniņu, kurus redzes laukā ir tik izmisīgi neiespējmi noķert, ka reizēm gribas apvainoties uz visu pasauli un mest šai nodarbei mieru. Bet labā ziņa ir tā, ka “mazajiem, pelēkajiem” ir neticami atšķirīgas balsis. Jo labāk tās iemācies pazīt, jo daudzveidīgāk daba ar tevi sarunājas, jo lielāks gandarījums. Par tādu lietu, kā putnu ligzdu un olu identificēšanu, kas arī iekļaujas īpaši cītīgu putnu vērotāju ikdienā, nemaz nerunāšu. Tāpēc es jau diezgan pasen saucu savas putnu aktivitātes par “putnošanu”. Tas ir daudz ietilpīgāks un vieglāk izskaidrojams jēdziens, lai nerastos pārpratumi, ka putnumīļu galvenā nodarbe ir nepārtraukta bolīšanās uz to, kā nabaga novērotais putnelis knosās, bužinās un laidelējas.

Kamēr neputnoju, es zināju un manīju, cik dažādas un izteikti atšķirīgas ir putnu balsis. Tā kā mana dzirde nebūt nav no sliktākajām, es ļoti labi saklausīju toņkārtas, ritmus, skaņu salikumus – jutu kā mežs, pļavas un ūdeņi mudž no simtiem lidoņu. Taču brīdī, kad nolēmu iemācīties, kura balss kuram īpatnim pieder, mani piemeklēja kaut kāds “vistas kurlums”. Pēkšņi šķita, ka viņi visi pīkst un čiepst absolūti vienādi. Ka starp sugām nav atšķirību. Ka esmu neglābjama muļķe ar ziloņkāju uz auss. Izskaidrojums, protams, vienkāršs – gribēdama apgūt putnu noteikšanu pēc balsīm, biju iedomājusies, ka tas paveicams pēc principa “viens, divi, gatavs!” Nepacietība iedzina mani panikā, un pēc pirmās balsīs pavadītās sezonas es biju izmisumā – tas nav paveicams darbs. Vēl jo vairāk tāpēc, ka katrai sugai nebūt nav tikai viena “dziesma” – viens un tas pats putns runā vienā valodā, kad uztraucas, citā – kad sasaucas, vēl citā – kad pievilina mammītes un lielās viņām ar savu krāšņo varēšanu.

Sezonas noslēgums bija dramatisks - skābu seju mājiniekiem pavēstīju, ka man riebjas putni un es viņus netaisos ne vērot, ne putnot.

Taču nepaspēja iestāties ne rudens, kad putni no jauna izsauca mani laukā no mājas. Es vienkārši nevarēju viņus tik viegli pamest. Vajadzēja aizskriet kaut vai drusciņ palūrēt. Un... brīnums! Es jau atšķīru vismaz desmit balsis! Kā tas notika, man nav ne jausmas. Iespējams, mehānisms ir līdzīgs tam, kā savulaik mācījos eksāmeniem un ieskaitēm – brīdī, kad grūd sev galvā neskaitāmus informācijas palagus, šķiet, ka visas šādi uzņemtās zināšanas ir viens vienīgs haoss, bezsakars. Taču, kad pienāk atbildēšanas laiks vai, vēl labāk, iegūtās zināšanas nākas piemērot praksē, pēkšņi viss nostājas savās vietās un apgūtais šķiet elementārs, loģisks un pašsaprotams.

Tāpēc ar putnu vērošanu nevajag steigties – viss atnāks pamazām. Sākotnējais spalvu juceklis pamazām pārvērtīsies precīzi krāsotās spārnu svītrās, virsastēs, zemastēs, vēderiņos un pakrūtēs, bet skaņu kakofonija pavasara kokos iegūs rūpīgi iestudētas muzikālās izrādes dramaturģiju. Galvenais paciesties. Es to joprojām sev atgādinu ik reizi dodoties putnos. Jo man it bieži gadās šo mierinošo likumību aizmirst.