AKTĪVA ATPŪTA
LATVIJAS VALSTS MEŽOS

Uzticēsimies dabas likumiem

Šis ir mazuļu laiks. Pavasarīgo putnu dziedāšanu savā ziņā ir nomainījis klusums – krāšņo dziesmu kļūst arvien mazāk, pat dzeguze pēc Jāņiem skaitās aizrijusies ar sieru un apklususi. Vien tās sugas, kas sezonā paspēj sapāroties vairākas reizes, laiku pa laikam uzrauj kādu dziesmu, lai laistu pasaulē vēl vienu paaudzi. Tomēr par klusumu es to varu dēvēt diezgan nosacīti – visos dobumos, pažobelēs, dēļu kaudzēs, jumtu korēs un krūmājos čīkst un čiepina – cits ķērkalē skaļāk un griezīgāk, cits ņaukšķ spalgāk un mīlīgāk. Bērni prasa ēst, mācās izkļūt no ligzdas, iemēģina spārnus lidojumam. Putnēnu vecākiem šis ir nemierīgs laiks – vajag ne tikai sagādāt barību sev un bērniem, bet arī pieskatīt tos, kas savā pārgalvībā izvēlušies no perēkļiem. Daudz nepārspīlēšu, ja teikšu, ka Rīgas pagalmi ir pilni ar kaijulēniem (kārtīgas vistas lielumā), kuri vēl nav iemācījušies lidot, bet ir veiksmīgi piezemējušies no māju jumtiem, kur sudrabkaijas nereti mēdz ierīkot savus mājokļus. Taču arī tie, kas palikuši uz jumtiem, prasa papildus rūpes – gan aizsargājot tos pret plēsējiem, gan pieskatot, lai nenolingo zemē. Mazie brēc, lielās kaijas baurodamas lidinās apkārt. Manā rajonā katru vakaru, krēslai iestājoties, sākas īsts kaiju koris. Es noteikti iekšēji protestētu, jo tas nudien ir skaļš un traucē gulēt, taču par laimi tas ir tik intensīvs, ka nomāc kaimiņmājas iedzīvotāju iemīļoto “bumsī-bumsī mūziku”, ar kuru fonā man būtu vēl desmitreiz grūtāk aizmigt. Mazākais ļaunums nomāc lielāko ļaunumu un izvēršas par pozitīvu efektu.

Vairāki putnu blogeri jau šajā laikā ir runājuši par to, ka no ligzdām izkritušus putnulēnus glābt nevajag – daba pati zinās, ko ar tiem darīt. Varbūt izklausās nežēlīgi, taču cilvēku aprūpē putna bērnam ir daudz mazākas izredzes izdzīvot, nekā tad, ja viņu atstāj tur, kur tas atrodas. Pirmkārt jau tāpēc, ka putnu vecāki ļoti labi zina, kur klīst viņu bērni un dara visu, lai bēgļi būtu gan pabaroti, gan aizsargāti arī tad, ja mēs to nemanām. Otrkārt, cilvēks pie labākās gribas nespēj nodrošināt putnam nepieciešamo barības daudzveidību un, visticamāk, šādi privatizēts putniņš labvēļa rokās palēnām aizies bojā diezgan mokošā nāvē. Treškārt – daba ir daba un tai ir savi attīstības likumi, pēc kuriem izdzīvo tikai stiprākie. Tikai stiprākajiem ir iespējas turpināt sugu un radīt stiprus pēcnācējus. Tiem, kas paši nespēj icīnīt savu vietu, nav jāturpinās, lai neradītu pēc sevis vārguļus, kas vairākās paaudzēs var novest pie sugas degradācijas. Jā, jā – arī manī vienmēr, kad ieraugu nevarīgu bērneli neveikli lumpačojam pa zāli vai pagalma akmens plāksnēm, ieslēdzas mātišķās glābējas jūtas, taču es valdos, jo zinu, ka viss notiks tieši tā, kā tam jānotiek un es varu padarīt situāciju tikai vēl sliktāku. Tāpēc izvēlos mazāko ļaunumu (ļauju savai sirdij asiņot, atstājot putnēnus likteņa ziņā) un neizaicinu lielāko ļaunumu (mazuļu nomocīšanu savos gādīgajos apkampienos).