AKTĪVA ATPŪTA
LATVIJAS VALSTS MEŽOS

Stāsts par Talku

No rīta mostoties, acis priecēja saules stari. Tā vien likās, ka daba nāk pretī talkotājiem ar siltu un saulainu laiku! Noskaņojums labs un rosīgs. Pēc kārtīgām brokastīm mana Džeka Rasela šķirnes sunīša Farela pavadībā un apbruņojies ar darba cimdiem un atkritumu maisiem, devos uz Bišumuižas pakalniem.

Jāatdzīst, ka šajās vietās pats talkoju jau kopš sniega nokušanas, tomēr Lielā Talka viesa cerību, ka bez savas ģimenes mežā satikšu vēl kādu entuziastu. Protams, nav jau tā, ka arī es nekad nebūtu grēkojis, bērnībā kādu papīrīti nomezdams uz zemes vai bundžiņu ielidinājis krūmos. Un tomēr, šķiet, ka šeit, Bišumuižā, piegružošana ir ierasta parādība, kas tikai pieņemas apmēros.

Manuprāt, lielākā daļa cilvēku, kuri mēslo, ir neizglītoti un neapzinās, ko dara. Īpaši man nepatīk alus cienītāji, kas lieto stikla pudeles, un pēcāk tās sasit smalkās druskās. Man nav nekā pret alus dzeršanu, tomēr pēc viņu piemēslošanas dzīvnieki un bērni mežā sagriež kājas uz lauskām. Es uzskatu, ka zemes īpašniekiem un/vai pašvaldībai būtu jānāk ar savu iniciatīvu – jānodrošina teritorija ar atkritumu konteineriem un brīdinājuma zīmēm. Tad, iespējams, cilvēkiem pietiktu prāta un sirdsapziņas nepiegružot dabu. Vēl – attiecībā uz stikla taru – to ražotājiem vajadzētu padomāt par izlietoto pudeļu savākšanu un to uztilizāciju.

Man, no vienas puses, ir liels prieks, ka varu ar savu darbu, piedaloties talkā, palīdzēt dabai. No otras puses, man ir žēl, ka sakoptā teritorija tīra un skaista nepaliek ilgu laiku. Atminos bērnībā redzētu multfilmu par to, kā atkritumi atgriezās pie to saimniekiem desmit reizes vairāk nekā izmesti, lienot mājā pa visām malām un šķirbām. Es domāju, ka varētu pietikt ar vienu tādu brīnumu reizi gadā (kā Lielās Talkas akcija), lai pāraudzinātu piesārņotājus.

Īpaši man kremt tas, ka vidējais cilvēks vēlas atbildēt tikai par savu zemes stūrīti. Ja zemes pleķītis ir mazs, šķiet, neviens nepamanīs, ja atstās nesakoptu. Ja zemes gabals ir pārāk liels, tad ir attaisnojums, ka īpašnieks, redz, netiek ar to galā.

Skarba situācija ir mazdārziņu teritorijās – tajās it sevišķi atkritumu kaudzes burtiski aug, un par to neviens neuzņemas atbildību. Ja Tu esi bijis Bišumuižā, tad zini, ka tie skaistie, mazie pakalniņi patiesībā ir krūmiem apaugušas atkritumu kaudzes. Nespēju beigt brīnīties, cik liels zemei tomēr ir spēks un pacietība paciest cilvēka darbību. Ik pa laikam daba mēdz sadumpoties, pārsteigdama ar neraksturīgiem laikapstākļiem vai kataklizmām, kam vēl joprojām izskaidrojumus nemeklējam savā rīcībā. Vieglāk atrast dažādus attaisnojumus, nevis atskatīties uz saviem nedarbiem.

Mēs Lielās Talkas laikā savācām apmēram 70 maisus! Domājām, salasīsim to redzamo plašā teritorijā, bet, kā vienu maisa galu vilku – tur atkritumu krātuve! Visu savākt šai reizē neizdevās, tikai piemājas virsējo kārtu. Vēl spēka daudz un laika arī pietiks, gan jau pamazām savāksim.

Prieks bija satikt arī citus talkotājus – jaunas ģimenes ar bērniem nāca palīgos un padarīja pārsteidzoši daudz! Savukārt trijos pēcpusdienā pie Kongresu nama tika pulcināti visi talkotāji uz pusdienām. Es arī tur biju un redzēju korķu vīru. Mana draudzene Diāna no rīta vēl paspēja aizbraukt uz Salaspils Botānisko dārzu, kur noritēja gadatirgus. Tur tika iegādāti gan telpaugi, gan jau iepriekš pasūtīta Sakura (Japāņu ķirsis). Tad nu aktīvā diena noslēdzās ar Sakuras stādīšanu un labi padarīta darba sajūtu. Uzmetot aci pakalniem ar svaigi izdīgušo zāli, pārņēma sajūtas, ka vieglāk ir elpot ne tikai man, bet arī zemei un kokiem man apkārt!

Nākamajā rītā pēc Lielās Talkas, pastaigājoties ar sunīti, redzu pie kādas priedes kārtīgi sakārtotas trīs alus bundžiņas un čipsu paku. Šķiet, ka talkai vismaz ir izdevies cilvēkiem iemācīt salikt atkritumus, ja ne tvertnē, tad kaudzītē, lai man ikrīta pastaigā ar sunīti būtu vieglāk šos atkritumus savākt un iemest piemājas miskastē.