AKTĪVA ATPŪTA
LATVIJAS VALSTS MEŽOS

Kā mēs izcīnījām iespēju baudīt dabu un pikniku pilsētā

Staigājot pa Rīgas parkiem ar gandarījumu secinu, ka tagad pilsētas centrā mēs varam siltās vasaras dienas, pauzēs starp darbiem pavadīt, baudot sauli, labu kompāniju vai pusdienas arī zālājā, bet vēl nesen šī privilēģija pilsētniekiem un pilsētas viesiem bija liegta.

Atceros, ka pirms vairākiem gadiem ar grupu Gain Fast un pāris entuziastiski noskaņotiem jauniešiem medijos nopublicējām ziņu par akciju, kuras mērķis bija uzrunāt Rīgas Domi saistībā ar atļauju atrasties zālienā, tai skaitā parkos vai kanālmalā pretī Latvijas Universitātes galvenajai ēkai. Mēs vēlējāmies pievērst garāmgājēju uzmanību un panākt, lai pilsētas tēvi atļauj saulaino laiku pavadīt, sēžot Rīgas centra zālienos. Tajā laikā tas vēl bija aizliegts.

Akcijai devām nosaukumu „Mana zāle, kur gribu, tur sēžu“, sasaucām žurnālistus, Kaļķu ielā pie McDonald’s izritinājām mākslīgo mauriņu, sēdējām, ēdām sviestmaizes un spēlējām ģitāru. Lieki piebilst, ka šo akciju nebijām saskaņojuši ar Rīgas Domi. Tik un tā viņi nebūtu devuši atļauju, jo skaidri tika pausts viedoklis, ka zālienā Rīgas centrā atrasties nedrīkst.

Esmu bijis Berlīnē, kur cilvēki parkos izklāj sedziņas, novelk apavus un guļ diendusu. Mēs darījām tāpat. Nopirkām našķus un kādā no Berlīnes parkiem sēdējām, tērzējām, kāds izgūlās, un laiks lielpilsetā uz brīdi varēja apstāties. Kāds blakus mētāja lidojošo šķīvīti, spēlēja bumbu.

Arī draudzene stāstīja, ka pirms vairākiem gadiem, braucot uz kādām jauniešu sporta sacensībām Vācijā, visi apmaldījušies un nevarējuši atrast viesnīcu. Pamanīdami pļaviņu, turpat izklāja guļammaisus, lai var paspēt izgulēties un nākamā dienā labi startēt. No rīta modināja pīļu klaigas un nāca atklāsme, ka nakts pavadīta pilsētas parkā un neviens prom nav dzinis. Tad nu arī citas naktis šai braucienā jaunieši ekonomisku apsvērumu dēļ izvēlējušies pavadīt zem klajas debess.

Daudzviet pasaulē cilvēki pusdienlaikā dodas, laiski atpūšoties parkos uz mauriņa, bet mums tas bija aizliegts. Kā iemesls tika minēts cilvēku zemais kultūras līmenis un tas, ka nebūtu estētiski, ja vasarā tur gulšņātu bezpajumtnieki un jaunieši, kuri piemēslotu, izmīdītu zāli un skaļi uzvestos.

Tam var piekrist un var nepiekrist, jo man tas drīzāk atgādina situāciju, kad pirms garāka ceļa posma, kurš ir noklāts ar bedrēm, noliek zīmi, kas aicina braukt ar samazinātu ātrumu, nevis šo ceļa posmu salabo. Atkal jau cīņa nevis ar cēloni, bet ar sekām. Šaubos, ka aizliegums sēdēt zālienā paaugstina cilvēku kultūras līmeni. Tāpēc jau mums ir pašvaldības policija, kas varētu pieskatīt, nevis tos, kuri atrodas vai neatrodas zālienā, bet tos, kuri mēslo un par to piemērot naudas sodu.

Kaspars Zlidnis3- 1  Kaspars Zlidnis3- 2

Protams, ka policija bija klāt un mūs sodīja, bet mērķi sasniedzām, jo šī akcija pievērsa uzmanību šim jautājumam un sākās asas diskusijas par to, vai atļaut vai saglabāt aizliegumu. Ja nemaldos, tad aptuveni pēc gada tika pieņemti grozījumi noteikumos un cilvēki varēja brīvi atpūsties zālienā. Šķiet, šī atļauja netika atcelta, un mēs varam pavadīt laiku, izbaudot zaļo zonu pilsētas centrā arī šodien. Pilsētas ielas nav kļuvušas netīrākas, zāliens vēl joprojām ir zaļš un nenomīdīts. Tas tāds īss stāsts par to, kā izcīnījām iespēju baudīt dabu pilsētā ne tikai ar acīm, bet arī ar pārējām maņām un sajūtām.

Arī šogad ar draudzeni šad tad baudām mazo launagu vai pusdienas zālienā. Viņa sagatavo sviestmaizītes ar dažādiem sieriem un augļus, es savukārt parūpējos par dzērieniem. Ja laiks nedaudz vēsāks, tad der tēja vai kakao, ar ko sasildīties, bet karstās vasaras dienās var atveldzēties ar atsvaidzinošu sulu. Un tad šķiet, ka neko daudz jau mums nevajag, tik labu kompāniju un garšīgu maltīti svaigā gaisā. Arī pīlēm vai zvirbuļiem pie viena tiek kāds maizes kumosiņš. Un, ja vēl izdodas noķert kādu saules staru, pirmais iedegums arī garantēts.

Šis mazais mirklis uz visas dienas fona, kopā pavadīts un baudīts, bagātina visu dienu. Tā ir visīstākā atpūta un laiks veltīts gan otram cilvēkam, gan maltītei. Ne tā kā parasti, laika trūkuma dēļ, pa ceļam skrienot, apēsts kāds burgers vai izdzerts jogurts.

Piemēram, Francijā cilvēki iemācījušies atvēlēt pusdienām pietiekami daudz laika, lai to darītu ar baudu. Pat kafiju neņem līdznešanai, bet dzer kafejnīcā, uzkožot kruasānu. Un labākais tajā visā ir tas, ka parka soliņš ar sviestmaizēm ir tikpat lielā mērā izbaudāms kā īsts pikniks pie ezera.