AKTĪVA ATPŪTA
LATVIJAS VALSTS MEŽOS

Vingro svaigā gaisā

Lai arī cik laba ventilācija ir trenažieru zālē, to nevar salīdzināt ar nodarbībām svaigā gaisā. Nez kāpēc pie mums izkustēšanās ārpus telpām vēl nav guvusi tik lielu popularitāti kā Indoķīnas valstīs. Atceros no sava ceļojuma, kā agrā rītā cilvēki bija izgājuši parkos un katrs kustējās, kā vēlējās – staipījās, skrēja, jogoja un pat karājās kokos. Bija saullēkts ļoti agrā pavasara rītā. Kāda gados cienījamu dāmu grupa veca atskaņotāja pavadībā un jaunas trenerītes uzraudzībā kopīgi veica aerobikas vingrinājumus. Skats bija iedvesmojošs. Tā viņi visi sveicināja sauli un guva enerģiju visai dienai.
Es labi saprotu un dalu prieku ar tiem, kuri ceļas līdz ar sauli, lai to sagaidītu un pamodinātu savu ķermeni. Sajūtas ir citādākas, nekā vingrojot pēc brokastīm vai arī vakarpusē pēc darba. Un, manuprāt, nav jau nemaz tik svarīgi agrā rītā veikt apjomīgu vingrojumu programmu. To var darīt vēlāk, kad pamošanās un vingrošana pati par sevi ir kļuvusi ne tikai par labu ieradumu, bet pat par nepieciešamību.
Kāds jogas skolotājs man teica, lai pavēroju mazus bērnus, kā viņi no rīta mostas. Viņi staipās gultā kā mazi kaķēni un tikai tad izrāpjas no siltajām segām. Tas ir jogas sākums, viņaprāt. Protams, pieaugušajiem atskan modinātājs un galva jau pilna pienākumu, ka staipīties vairs nav ne laika, ne arī vēlēšanās. Par laika plānošanu vispār būtu vērts parunāt vairāk. Galvenais jau tas, ka laika ir gana, tikai mēs nemākam to pareizi saplānot un izmantot savā labā. Drīzāk sakām, ka laiks no mums skrien, lai gan laikam nav ne kāju, ne iemesla skriet vai apstāties. Tas vienkārši ir. Ne lēns, ne ātrs.
Ja nu tomēr izdodas sevi pārliecināt un iziet ārā ievilkt lēnu, aromātiem pilnu un spēcinošu elpu, gandarījums un labsajūta ir garantēta. Nav arī sliktu laikapstākļu, drīzāk ir nepiemērots apģērbs. Vēl jo vairāk, ja smidzina lietus, un apģērbs mums atbilstošs, lietus lāses nomazgās visas rūpes no sejas. Mani tādās reizēs pārņem sajūta, ka esmu pārvarējis kādu šķērsli. Visticamāk, tas šķērslis esmu es pats.
Pirmie soļi izdarīti un tad jau var arī pakustēties. Man jau liekas, ka tas nāk pats par sevi. Lēns skrējiens, pastiepšanās augšup, tad- sānis ar kādu vēl aizkavējušos žāvu, tad savērpšanās ap savu asi un muguras izlocīšana. Un ar katru nākamo elpas vilcienu gribas pamēģināt kaut ko vēl. Es parasti sekoju savām izjūtām, jo ķermenis pats saka, ko un kā tas vēlas darīt. Kādreiz mani uzrunā kāds koka zars, aicinādams pakāpelēt, citreiz meža sūnas grib, lai pie tām pieliecos un uztaisu pietupienus vai atspiešanos.
Ja sanāk vingrot pie jūras, tad gribas novilkt apavus, liekās drēbes un izjust savu un zemes kopību. Vingrot ar basām kājām- tās ir pavisam citas, daudz svaigākas un spēcinošākas sajūtas. Zūd jebkādi šķēršļi starp mani un zemi.
Zināšanas par atsevišķiem vingrinājumiem vai asanām, protams, var palīdzēt, bet, ja mēs spējam sevī ieklausīties, pāri nodarīt sev nespēsim pat, ja esam iesācēji. Ieklausīšanās savās sajūtās jau arī ir tāds sava veida treniņš vai māka, ko mēs spējam aizmirst ļoti ātri, jo apkārt ir ļoti daudz trokšņu un traucēkļu. Skolā māca izpildīt uzdoto, darbā pakļauties, sporta treniņos liek darīt rutinizētas kustības, bet neviens līdz galam nevar izjust mūsu iekšējās ķermeņa un gara vajadzības un vēlmes. Šajā gadījumā jogas ideja par pašdisciplīnu ir vietā, jo bez tās nevar izveidot ieradumu vingrot svaigā gaisā. Ideāli jau laikam būtu apvienot  - no rīta būšana vienatnē ar sevi un vingrošana svaigā gaisā, bet pēcpusdienā-  grupas nodarbības trenera vadībā, lai uzzinātu kaut ko jaunu un neaizmirstos arī tie vecie labie vingrinājumi.
Un vēlreiz nāksies piesaukt jogu, jo tieši tur māca pievērst uzmanību savai elpai.
Mana pieredze rāda, ka elpa ir kā atslēga. Bērnībā apmeklējot dažādus treniņus, neviens to nemācīja. Ar vienmērīgas ieelpas un izelpas palīdzību var veikt un izturēt lielāku slodzi. Arī staipīšanās vingrinājumos elpa ir ļoti būtiski. Ar ieelpu mēs uzņemam atspirdzinošu svaigā gaisa devu un, kā pierādījies, pat spējam sevi ar to ārstēt. Uz veselību;)