AKTĪVA ATPŪTA
LATVIJAS VALSTS MEŽOS

Ūdens sporti

Kā nu vasara būtu iedomājama bez ūdens izklaidēm. Viss jau sākas ar sezonas atklāšanu -  kārtīgu peldi jūrā vai ezerā un jo ātrāk, jo labāk. Tad arī vasara šķiet garāka un ūdens ne tik auksts, neskatoties uz to, vai gaisa temperatūra atbilst vasaras rādījumiem. Arī dažnedažādie ūdens sporti tagad pieejami jau pavasarī, jo hidro tērps ļauj izturēt arī vēsākus laikapstākļus. Mani vienmēr ir sajūsminājis sērfotāju un visu citu ar vēju saistīto ūdensporta cientāju dzīvesstils. Viņu pilngā atkarība no laikapstākļiem, vai precīzāk sakot, no vējiem. Windguru vai citas interneta vietnes precīzi norāda, kurā krastā šodien ir labvēlīgs vēja virziens. Tad nu tik dēlis padusē un trauc tajā virzienā pat 200 km attālumā vai, vēl labāk, uz kādu eksotisku zemi, piemēram, Brazīliju. Ar mani nav tik traki. Man tieši patīk dažādība, kas, protams, izslēdz iespēju būt par profesionāli kādā konkrētā ūdens sporta veidā. Laikam viss sākās ar ūdens motocikliem jau pirms vairākiem gadiem, kad skolas biedrenei Signei tēvam piederēja viens diezgan jaudīgs rumaks. Lielupē starp dzelzceļa un auto tiltu vai uz Ķīšezera mācījos apgūt šo braucamo. Mācīšanās neprasa lielu māku un taisnās distances apnīk ātri vien, bet tad sākas trakošana pa paša radītiem viļņiem. Jūtot ūdens spēku un pretestību, notiek tāda kā cīņa starp tehniku un dabu. Jo lielākus viļņus radīsi, jo lielāka iespējamība apgāzties, un proporcionāli aug adrenalīna deva. Ūdens motociklu daudzveidība ir samērā liela, taču mans iecienītākais ir mazāka gabarīta ūdens mocis, kas ļauj arī panirt zem ūdens, tā sniedzot gan zemūdens, gan lēciena baudu. Ūdens motocikliem sekoja ūdens slēpes. Komisks jau gan bija tas pirmais skats ar saliektām kājām un muguru, bet ar katru nākamo reizi gan drosme, gan iemaņas pieauga. Atceros, kādu skaistu izbraucienu ar ūdens slēpēm tepat pa Daugavu iepretīm Vecrīgai, ap Zaķu salu un Kazas sēkli. Mani bija pārņēmusi atvaļinājuma sajūta, lai arī tas bija parasts darba dienas vakars. Šo sajūtu radīja gan ūdens klātesamība un labais laiks, gan pavisam jauns skatījums uz Vecpilsētu. Motorlaivas troksnis ir klusināts, jo vējš šalc gar ausīm, pilsētas trokšņi tāpat. Sejā sitas svaigais gaiss un slīdēšana pa ūdens virsmu radīja putna lidojuma iespaidu. Ar to ūdens slēpes bija iekarojušas manas visdziļākās simpātijas. Vēlme apgūt šo ūdens sportu līdz meistarībai  - braucot ar vienu slēpi, vēl aizvien nav zudusi. Tomēr interese pamēģināt ko jaunu šo ieceri mazliet ir atlikusi. Šovasar nolēmu izmēģināt wakeboard. Laba iespēja mācīties ir tepat Baltezerā. Nezināju un pirmajā reizē izvēlējos jaudīgāko laivu, kas tomēr bija pārāk ātra un asa mācību procesam. Izcēlos gan uzreiz ar pirmo piegājienu, jo fiziskā sagatavotība man ir labā līmenī. Grūtības sākās ar pagriezieniem un viļņu pārvarēšanu. Jo ātrāka laiva, jo lielāki viļņi. Tas mani iegāza un pēc pāris „grāmatiņām“  - kritieni ar seju ūdenī, sapratu, ka pirmajai reizei pietiek. Nākamajā reizē izvēlējos mazāk jaudīgu laivu un te nu es atplauku. Roku maiņa, virzienu maiņa, pirmie lēcieni pāri viļņiem vairs nesagādāja nekādas problēmas. Iespējams, arī manas snowboard prasmes ļāva ātrāk apgūt it kā to pašu dēli, tikai nu jau ūdens apstākļos. Baltezers vienu vakaru bija tik mierīgs, ka tajā varēja spoguļoties un šādi vakari ir vispiemērotākie veikošanai. Nākamais līmenis noteikti būs Kiteboard, jo šeit, pirms kāpt uz dēļa, ir jāiemācās savaldīt nepaklausīgais pūķis. Te bez nodarbībām pie instruktora neiztikt. Tas ir mans nakamās vasaras plāns. 

Mana draudzene tāpat izrādās bija savā laikā pievērsusies šim sporta veidam un ar kādu instruktoru Jūrkalnē trenējusies savaldīt gan pūķi, gan vēlāk arī dēli. Līdz brīdim, kad instruktors zaudēja uzticamību sev kā profesionālim ar traģikomisku gadījumu. Tas esot noticis vējainā dienā, kas pūķošanai ir pat nepieciešama. Tomēr no vēja stipruma un kaitotāja svara ir atkarīgs vēlamā pūķa izmērs un tur nu instruktors bija mazliet kļūdījies. Izvēlējies pūķi mazliet lielāku nekā vajadzēja un vēl neuzmanīgi celdams augšā, trāpījis vēja spēka zonā ne jūras, bet stāvkrasta virzienā, viņš kā ar liftu uz vēdera tika uzrauts pa stāvkrastu un vēl labu gabalu vēja pūstā pūķa staipīts, vilkās pa akmeņaino pļavu. Par laimi pūķis ieķērās kokos un instruktors tika sveikā ar izbīli. Tomēr viens bija skaidrs, ka pat lielam lietpratējam ir jāuzmanās, jo ne viss mēdz notikt pēc plāna. Viņam nebija tajā lielajā ātrumā izdevies atbrīvoties no pūķa, jo stiprinājuma āķis atradās tieši uz vēdera, kas nu šļūca pa zemi. Tas, protms, nav iemesls, lai mestu plinti krūmos, jo, pat pa pilsētu ejot, kāds ķiegelis vai lāsteka var uzkrist uz galvas. Jautājums ir par uzmanību un koncentrēšanos uz to, ko dari.