AKTĪVA ATPŪTA
LATVIJAS VALSTS MEŽOS

Rudens pastaiga- sēnes un pudeles

Zlidnis blogs8Ir iestājies rudens. Par to liecina ne tikai sārtās lapas un lietusgāzes, dabā par to runā it viss – skaņas, smaržas un gaisa temperatūras svārstības. Šorīt to sajutu pilnā mērā. Mitrais gaiss un atvasaras maigā temperatūra bija tik tīkama. Lēnā solī baudīju priežu mežu, smilšu kāpas un sūnu smaržu.Mētāju čiekurus savam sunim, lai izskraidās. Man ir ļoti paveicies, ka ir suns – kompānija, ko jāved ārā jebkuros laikapstākļos un, protams, mežs pie mājas, kur pastaigas realizēt. Ideāli ir tie rīti, kad Bišumuižas parks ir ietinies baltā, blīvā miglas segā. Mazliet spokaini un baisi. Mežs ir tik kluss, ka dzird mazāko troksni, vai tas būtu kāds putns, lūztošs zars vai maza vēja šalkoņa.

Atradu skaistu, mazu beciņu, ko uzdāvināju kādam sēņotājam. Šovasar man sanāca tikai viena kārtīga sēņošanas reize savā dzimšanas dienā. Pilnīgi iepriekš neieplānota. Draudzīgie mājas kaimiņi piedāvāja, un mēs braucām. Apstaigājām plašas teritorijas, bet izrādījās, ka pirms mums jau kāds tur ir bijis un tad ieklīdām nelielā jaunaudzē, kur visiem grozi bija pilni pusstundas laikā. Pilns ar jaunām apšu bekām. Tā ir pasaku vieta, ko negribas nevienam atklāt un arī šajā bloga ierakstā no manis neizspiedīsiet informāciju par šī meža atrašānās vietu. Varu vien pačukstēt, ka tas ir Jaunjelgavas virzienā, bet ne Baldones apkaimē, kur, kā stāsta, esot radioaktīvs piesārņojums, tāpēc sēnes aug lielas, treknas, bez tārpiem. Tās gan neieteiktu lasīt, ne arī iegādāties pie tantēm tirgū, jo viņas jau gudras un tieši tur arī pielasa pilnos grozus, lai labāks notirgojums.Mūsu atkātā vieta bija pilna ar sēnēm tāpēc, ka no malas šī jaunaudze izskatījās ne tā īstā sēņu vieta un citi to nebija apsekojuši. Tā bija arī diezgan brikšņaina. Man pašam šķita, ka salasīju ļoti daudz, bet tad, tēvam stāstot, atskārtu, ka mūsu mēri atšķiras. Kas man daudz, viņam tik tāds nieks vien ir. Tēvs nav pārāk izvēlīgs un parasti lasa visas sēnes, kas atrodamas. Man tomēr patīk tās mazās, kraukšķīgās. Galu galā pēc tam tās ir arī jatīra.

Es gan neesmu nekāds lielais sēņotajs, pārāk daudz sēņu vietas nezinu, tāpēc ļaujos tiem, kuri mani paķer līdzi. Vienu sēņošanu gan es atminos kā paša iniciatīvu, tas bija pirmais randiņš ar manu tagadējo draudzeni. Ar moci braucām uz Tukuma mežiem sēņot. Klaiņojām pa mežu un daudz runājām. Draudzene stāstīja par savu bērnības sēņošanas pieredzi, kā kopā ar tēti un brāli visi uz riteņiem izbraukājuši Ogres mežus. Viņai ar brāli gan tas vairāk bijis tāds piedzīvojums, štābiņu ierīkošana, paslēpes, kokos kāpšana un tikai pēc tam sēnes. Bet vislielākā bauda esot bijis izbaudīt lietu, braucot ar riteņiem. Un tad pārbraucot mājās, māmiņa sagaidījusi ar siltām vakariņām, sausām drēbēm un kopīgu TV skatīšanos. Tā mēs pļāpājot aizmaldījāmies, nevienu sēni nemanījām un gandrīz arī moci pazaudējām. Kad atkal nonācām uz pareizās takas, netālu no moča arī sēnes parādījās, lai gan tas šajā gadījumā nebija pats svarīgākais. Process, ne pašas sēnes bija mūsu mērķis. Taču, kā jau teicu, salasījām gailenes, no kurām vēlāk pagatavojām sēņu mērci. Romantisks vakars ar garšīgu pašgatavotu maltīti bija kā lielisks sēņošanas noslēgums.

Sēņot man patīk. Tā ir kārtīga pastaiga un vēl jaukā kompānijā ar paštaisītām maizītēm un tēju termosā.

Parasti es lasu tikai tās sēnes, kuras pazīstu. Man gan pie vecākiem mājās ir palikusi arī sēņu enciklopēdija, maza padomju laika izdota grāmatiņa. To es pat biju paņēmis līdzi tajā randiņa – sēņošanā, tas bija labs informācijas un uzjautrināšanās avots.

Pastaigājoties man nāca prātā doma par to, cik ļoti cilvēkiem patīk mērķtiecīgi staigāt un meklēt. Tam visam labs fons ir apziņa, ka tas ir veselīgi un plānojas būt arī rezultatīvi. Sēnes marinētas vai mērcē garšo gandrīz visiem. Tās var saldēt, glabāt ziemai, vārīt zupā utt. Iespēja apvienot patīkamos ar lietderīgo.

Runājot par to enciklopēdiju, iedomājos, ka tādu vajadzētu katram sēņotājam, jo, kā visi esam dzirdējuši, šad tad gadās arī kāds letāls gadījums, kad kāds saindējas ar nezināmas izcelsmes sēnēm. Katru gadu pie t/c Spice notiek zemeņu un ābolu festivāls. Pienācis laiks kādam organizēt arī sēņu festivālu, kurā būtu lietderīga un izglītojoša informācija par ēdamām un neēdamām sēnēm.

Atgriežoties vēl pie šī rīta pastaigas pa Bišumuižas mežiem, nākas secināt, ka mans lielākais ieguvums bija pilns Rimi maisiņš ar plastmasas pudelēm un alus bundžām, un ar to vēl nebija gana, jo kāds bija arī atļāvies izgāzt savus atkritumus – kartona kastes, sasistais mašīnas stikls, putuplasta iepakojumu atlikumi un vēl daudz ko citu, skaistā kaudzē ceļa malā. Tas ceļš, protams, ir otršķirīgs jeb, kā saka, mazas nozīmes meža ceļš, tomēr šad tad to izmanto lielākoties tieši šādiem nolūkiem, tāpēc mans aicinājums ir nevis nepiesārņot vidi, jo to it kā saprot katrs normāls cilvēks, bet gan, kaut vai šādās sēņošans reizēs, paralēli sēņošanai, sakopt mežu arī no šīm drazām. Sēnēm būs vairāk vietas, kur augt.