AKTĪVA ATPŪTA
LATVIJAS VALSTS MEŽOS

Pasaules čempionāts biatlonā tepat Ķīpsalā

Lai arī es neesmu pabeidzis vēl iepriekšējo tēmu par nometnēm un festivāliem, un Diānai tāpat būtu, ko piebilst par dabīgajiem materiāliem apģērbos, uz karstām pēdām es gribu padalīties pagājušo brīvdienu iespaidos.

Mani uzaicināja uz Pasaules čempionātu biatlonā, tepat Ķīpsalā! Kad es ieminējos, ka neko līdz šim par to neesmu dzirdējis, aicinātājs – kāds man pazīstams zviedrs, kas jau trīs gadus dzīvo un strādā Rīgā, ar platu smaidu piebilda: „Of course, cause it‘s my chempionship!“ (tulk. Protams, jo tas ir mans čempionāts). Un te nav ne miņas no lielmanīguma, tāpat kā nav te nekāda Napoleona sindroma, uzņēmīgs cilvēks saviem dažādu nacionalitāšu draugiem izplānoja un saorganizēja kopēju pasākumu. Jau ļoti laicīgi visiem iespējamiem dalībniekiem tika izsūtīts pasākuma plāns.

Viss sākās ar slēpju vaskošanu un instruktāžu jau ap vieniem dienā norises vietā  - Ķīpsalā uz Daugavas ledus, kas noklāts ar sniega kārtu, iepretim ostai. Dalībnieki bija no Zviedrijas, Kanādas, Norvēģijas, Anglijas un Latvijas. Ņemot vērā latviešu pārsvaru, tika izveidotas divas komandas – latviešu un ārzemnieku. Gaisā virmoja gan sacensību, gan komandas gars, viss ļoti pozitīvi. Katra no komandām izplānoja dalībnieku secību un man iedalīja pēdējo stafetes posmu. Trasē devās abu komandu pirmie stafetes dalībnieki un veica 1 km lielu apli, kam sekoja šautriņu mešana no apmēram 10 metru attāluma. Ja kādu no šautriņām netrāpīja, bija jāveic 100 metru soda aplis. Atgriežoties trasē, bija atkal jāveic 1 km  aplis un tad jāšauj ar gaisa bisi. Ar patīkamu satraukumu vēroju pirmos startus un pirmo apļu rezultātus, kas bija iepriecinoši ar 4 minūšu atrāvienu mūsu komandai. Trešais mūsu komandas dalībnieks šo pārsvaru gan samazināja un manas pozīcijas, dodoties trasē, bija ar 40 sekunžu pārsvaru. Mans uzdevums, bija noturēt jau iegūto laika pārsvaru un cik iespējams to vēl palielināt. Tas izrādījās ne tik vienkārši, kā varētu šķist, jo mans sāncensis bija kāds norvēģis, kurš jaunībā startēja savas valsts slēpošanas nacionālajā izlasē. Tad nu pretinieku komanda bija ielikusi viņu kā pēdējo spēcīgāko dalībnieku. Viņa slēpošanas tehnika bija profesionālāka un tas viņam deva iespēju man nedaudz pietuvoties, lai gan, kā man pašam šķita, es lidoju, nevis slēpoju, jo arī pats neesmu nekāds iesācējs distanču slēpošanā. Pēc pirmā apļa šautriņu mešanā mēs abi nokļūdījāmies visos trīs mēģinājumos un, man esot tikai simts metrus lielā atrāvienā,  gandrīz vienlaicīgi devāmies soda apļos.

Pēc otrā lielā apļa man izdevās saglabāt to pašu atrāvienu un, kad biju divas reizes jau trāpījis mērķī ar gaisa šauteni, norvēģis ieradās uz šaušanu. Šoreiz es biju trāpīgāks, un tas Latvijas izlasei ļāva iegūt godpilno uzvarētāju statusu, jo norvēģis tomēr vienu mērķi netrāpīja. Pat iedomāties negribu, kādas būtu bijušas mūsu izredzes, ja viņš tomēr būtu trāpījis kādu no šautriņām un finišā nāktos ieslēpot soli solī. Viņš tomēr bija nedaudz ātrāks. Slēpojot un dzirdot sāncenša elpu pakausī, pašam aukslējās sakrājas asins garša, jo tajā brīdī nekas nav svarīgāks par šo principiālo cīņu starp mazo Latviju un pārējām lielvalstīm. Pēc sacensību noslēguma man patiesi bija sajūta, ka ir aizstāvēts Latvijas gods, gluži tāpat kā tas bija skolas laikos, dažāda ranga sacensībās, pārstāvot savu skolu. Rezumējot sacensību rezultātus, secināju, ka, ja nebūtu daudzo kļūdu šautriņās, tad mans personīgais rezultāts būtu bijis labāks. Kā vienmēr pats nespēju sev piedot kļūdīšanos, lai gan arī pārējiem dalībniekiem, protams, bija kļūdas, kam vairāk, kam mazāk. Man svarīgs ir manis paša sniegums, lai varētu būt līdz galam gandarīts. Atceros, kā, allaž skatoties biatlona sacensības, jutu līdzi Latvijas izlasei, kurā tolaik bija tādi spēcīgi sportisti kā Bricis, Upenieks, Maļuhins. Viņi bija labi slēpotāji, bet vienmēr kļūdījās šaušanā, līdzīgi kā arī mēs savā mini pasaules čempionātā. Laikam latviešiem nav šāvēja gēns, bet sportisti mēs esam labi.

Zlidnis 17

Zlidnis Kaspars 17

 

Pēc draudzīgiem apsveikumiem un no sirds pateicīgi organizatoram par kopīgi izvērsto veselīgo sacensību, visi devās uz saunu sasildīties. Sarunās mēs nonācām pie kopīgas tālākās ieceres jau pēc nedēļas 2. februārī startēt sacensībās „Apkārt Alaukstam“ 19 kilometru distancē. Tad jau redzēs, kā man tur ies, uzrakstīšu nākamajā reizē. Vienojāmies, ka dosim arī iespēju ārzemju draugiem revanšēties nākamajā sporta disciplīnā, kas varētu būt hokejs uz ledus.

Lai arī man bija laicīgi jāatstāj šī daudzveidīgā un draudzīgā kompānija, jo daži darbi vairs nebija atliekami, sestdiena bija pavadīta lieliski. Man nāca prātā domas par saviem draugiem un draugu pasākumiem, kur es labprāt vairāk redzētu sporta aktivitāšu pārsvaru, jo mēs jebkurš varam sev par prieku ko tādu saorganizēt, ja tik vien pietiek tam laika un uzņēmības. Domāju, ka arī Bišumuižā vajadzētu savu čempionātu slēpošanā.