AKTĪVA ATPŪTA
LATVIJAS VALSTS MEŽOS

Slēpojam apkārt Alaukstam

Vecpiebalgas novadā šogad jau divdesmit trešo reizi norisinājās slēpošanas sacensības „Apkārt Alaukstam“. Uz šīm sacensībām doties mēs bijām izlēmuši četratā jau „Ķīpsalas pasaules čempionāta biatlona laikā“, par ko rakstīju iepriekšējā blogā. Pēdējā brīdi viens no šīs idejas autoriem saslima, otrs nebija drošs, ka visu ieplānoto paspēs, tad nu arī es sāku šaubīties, vai vajag tādu ceļu mērot, lai slēpotu 19 kilometrus, kas nebūt nav maza distance. Sāku meklēt attaisnojumu mazās kakla sāpēs vai sen nepiedzīvotā garā distancē, taču beigu beigās tomēr mēs saņēmāmies un aizbraucām trijatā.

Turpat pie trases dzīvo vienam no ceļabiedriem pazīstama Glāzeru ģimene, kas izrādās esot vieni no leģendārajiem šīs slēpošanas tradīcijas aizsācējiem. Viņi bija ļoti viesmīlīgi un uzņēma mūs savās mājās, palīdzēja ievaskot slēpes un cienāja ar tēju un vēl karstu zupu pēc trases. Salīdzinot ar citiem dalībniekiem, kam auto bija vienīgais patvērums, mums bija iespēja pārģērbties siltās mājās. Labi sagatavojušies un noskaņojušies mēs, lēnā solī iesildoties, devāmies uz netālu esošo startu. Tā kā bijām pieteikušies vēlu un ieradušies pēdējā brīdī, starta pozīcijas mums bija septiņu simtu slēpotāju rindas pašās beigās. Skatoties uz lielo pūli sev priekšā, mēs pieņēmām izaicinājumu apdzīt pēc iespējas vairāk slēpotāju visas 19 km garās distances laikā un labākajā gadījumā iekļūt pirmajā simtniekā. Pirmās desmit minūtes bija sīva rīvēšanās un grūstīšanās, jo ar slēpēm apdzīt jau nemaz nav tik vienkārši, kā, piemēram, skrienot. Nūjas pa gaisu, slēpes uz visām pusēm, kādam slēpes sapinas, pakrīt un sajukums uz līdzenas vietas.

Lēnā garā slēpotāji izretinājās un sākās sīvā pakaļdzīšanās pirmajam slēpotāju simtniekam, jo tāds bija izvirzītais mērķis. Slēpoja gan sievietes, gan ģimenes ar bērniem, neskaitot jauniešus un kungus veterānus. Liela daļa spēka tika patērēta apdzīšanai, kur bija nepieciešams divtik vairāk koncentrēties, paredzot priekšā esošā slēpotāja iespējamos manevrus. Pirmos desmit kilometrus es noslēpoju ātrā tempā un tik tad atskārtu, ka esmu tikai trastes pusceļā, bet spēki jau uz izsīkuma robežas. Tas mudināja pieņēmt sev jaunu stratēģiju – tuvoties katram priekšā esošam slēpotājam, tad brīdi viņa aizvējā atpūsties un apdzīt ar atrāvienu. Pa vidu gadījās arī kādi sīvāki sāncenši, kurus man apdzīt vajadzēja vairākkārt, jo arī viņu stratēģija bija līdzīga. Pirms viena kalna nobrauciena slēpotāji tika brīdināti par bīstamu pagriezienu, taču kāds sāncensis sacensības karstumā tam nepievērsa pietiekami lielu uzmanību un izslīdēja ārpus trases lielās kupenās. Tas deva sapratni, ka katra mazākā neuzmanības kļūda  - kritiens, var dārgi maksāt, līdz pat divām minūtēm.

Sacensību smagākā vieta sākās ap sešpadsmito kilometru, kad trase gāja pāri klajam laukam ar stipru pretvēju un tam vēl sekoja garš augšupejošs kalns 300 metru garumā. Tas mani nokausēja pilnībā un vairrākkārt lika aizdomāties, vai palēninot tempu, nebūtu vieglāk, bet tas nozīmētu padošanos, kas nav manā garā. Mans cīņas spars un sekotāju elsas pakausī tomēr to nepieļāva un lika atrast atlikušās spēka rezerves pēdējam uzrāvienam. Neticamā kārtā tieši tajā brīdī man atvērās tā dēvētā "otrā elpa", kad biju ticis psiholoģiski pāri tam „vairs nevaru“.

Mans distances laiks finišā bija stunda un 12 minūtes ar vidējo ātrumu 16km/h. Tas bija 156 rezultāts septiņu simtu dalībnieku vidū. Tā nu sanāca, ka uzstādīto mērķi  - sasniegt pirmo simtnieku, man šoreiz neizdevās, bet toties nākamgad es jau startēšu no otrā sektora t.i. otrā divsimtnieka grupā. Ņemot vērā lēno startu šoreiz, nākamgad es tad varēšu ieekonomēt vismaz savas 8 minūtes un iespējams iekļūt kārotajā pirmajā simtniekā. Uz pirmajām vietām es nepretendēju, jo slēpošana man ir hobija līmenī ar tam atbilstošu pietiekami labu ekipējumu. Jāatzīst, ka kopumā novērtējot savus sāncenšus, slēpotāju sportiskais līmenis noteikti ir audzis pēdējos gados, ko var spriest tieši pēc ekipējuma profesionālā līmeņa. Tas nozīmē, ka slēpošana Latvijā atgūst savu popularitāti, par ko man liels prieks.

Kaspars Zlidnis 18 apkart alaukstam

Gandarījums par trasē paveikto man bija diezgan liels, jo šajā cīņā ar savu nedrošību, bailēm, šaubām un slinkumu, es jau kārtējo reizi uzvarēju. Secināju, ka sacensības sniedz tādu kā atskaites iespēju sev pašam pārliecināties par to, ka ikdienas treniņi ne tik vien uzlabo manu vispārējo veselības stāvokli un imunitāti, bet arī vairo izturību un spēku. Ieguldītais laiks ikdienas treniņiem nav veltīgs! Viens gandarījums ir sava veselība, bet otrs – jauni mērķi, ko izdodas sasniegt.Varam vilkt paralēles ar dzīvi – var sākt ar mazām lietām, darot tās no sirds, un izvirzot nelielus mērķus, varēsim sasniegt arī tos lielos, bez kuriem piepildīta dzīve nav iedomājama. Lai Jums izdodas mērķus ne tikai uzstādīt, bet tos arī sasniegt!