AKTĪVA ATPŪTA
LATVIJAS VALSTS MEŽOS

Brīvā dabā ikviens var nodarboties ar ielu vingrošanu

Šis ir jau divsdesmitais bloga ieraksts. Es atskārtu, ka esmu daudz rakstījis par dažādiem sporta veidiem un aktivitātēm, kurās pats esmu tikai piedalījies, bet ne reizi neesmu ieminējies par ielu vingrošanu, kas ir viens no manas dzīves lielākajiem notikumiem. Šis sporta veids ir pieejams visiem un pats būtiskākais- tas ir sports ārā, dabā, svaigā gaisā. Tas ir mans dzīvesveids jau vairāk nekā desmit gadus, kas aizsākās vidusskolā, kad fizkultūras ieskaitē visu klasesbiedru acu priekšā pievilkos apaļu nulli. Es, protams, nebiju vienīgais, jo, lai arī mēs bijām sportiska klase, retajam padevās pievilkšānās pie stieņa.

Tā nu es nolēmu vasaras brīvlaikā starp desmito un vienpadsmito klasi trenēties piemājas stadionā, lai varētu pievilkties vismaz desmit reizes. Kopā ar vēl dažiem klases biedriem sportojām gandrīz katru dienu un jau vasaras beigās katrs varējām pievilkties apmēram 15 reizes, kas bija pietiekoši, lai nākamajā ieskaitē pārsteigtu sporta skolotāju un pārējos vienaudžus ar augstāko atzīmi. Ziemā trenējos skolas trenažieru zālē, bet kad pienāca vasara, atkal ar draugiem devāmies uz stadionu. Tajā laikā mūsu aktivitātēm vēl nebija nosaukuma un arī mūsu izpildījums ne tuvu nelīdzinājās šodienas zināmajai ielu vingrošanai. Mēs pievilkāmies pie stieņa, atspiedāmies balstā guļus un līdztekās, veicām pietupienus gan ar savu ķermeņa svaru, gan izmantojot mugursomu ar papildu svariem. Šad tad mēģinājām arī tēvu ieteiktos armijas laiku vingrojumus. Pagāja vidusskolas laiks un arī augstskolas periodā turpināju trenēties. Atceros, kā, beidzoties 2007. gada vasarai, nolēmu turpināt staigāt uz stadionu tā vietā, lai ietu uz fitnesa zāli. Iemesli bija dažādi- vidusskolas bezmaksas trenažieru zāle vairs nebija pieejama un negribējās tērēt naudu par maksas fitnesa zāli, man pašam bija radusies sapratne par treniņu metodiku un organizāciju, kā arī bija nepieciešama ļoti liela motivācija, lai aukstā, drēgnā laikā viens pats dotos uz stadionu un vingrotu. Tieši šie nelabvēlīgie apstākļi mani norūdīja un radīja vēlmi turpināt sportot, jo man vienmēr ir patikuši izaicinājumi un šis viennozīmīgi bija viens no spilgtākajiem. Nepārspīlējot varu teikt, ka cilvēki gāja garām un smīkņāja, jo tajā laikā, kad sporta klubi kļuva arvien aktuālāki un modernāki, redzēt kādu vingrojam uz ielas bija savādi. Arī tad,kad man jautāja, ar kādu sporta veidu nodarbojos, nevarēju īsti nodefinēt, kas tas ir un vienmēr atbildēju, ka eju uz stadionu, pievelkos, pumpējos, taisu pietupienus, un tas, maigi izsakoties, radīja izbrīnu vai pat nesapratni.

Vienu dienu draugs, ar kuru dažreiz kopā trenējāmies, man atsūtīja kādu video, kurā bija redzams kāds amerikāņu puisis, kurš izpilda neredzētus un ļoti sarežģītus vingrojumus uz pievilkšanās stieņa. Tas mani tik ļoti iedvesmoja, ka nolēmu arī iemācīties kaut ko līdzīgu. Bija nepieciešamas vesels gads, kamēr varēju izpildīt iepriekš redzēto. Domāju, ka tieši tas bija sākums ielu vingrošanai Latvijā un arī visā pasaulē. Draugi redzēdami to, cik spēcīgs biju kļuvis, izpildot līdz tam neredzētos vingrinājumus, nolēma pievienoties un tā stadiona vingrotāju pulciņš kļuva jau kuplāks. Nedaudz vēlāk nolēmām filmēt pirmo video, lai parādītu citiem līdz šim neredzētus vingrojumus, ko esam iemācījušies. Video ātri iemantoja popularitāti dažādos sociālajos tīklos un radīja interesi. Nolēmām organizēt biedrību, lai oficiāli pieteiktu jaunu ielu sportu, ko nosaucām par ielu vingrošanu. Radās Latvijas Ielu vingrošanas Sporta biedrība, par kuru vairs nav jēgas plašāk stāstīt, jo kopš biedrība uzvarēja LNT Zelta Talantu šovā, nevienam vairs nav jautājumu, ar ko īsti nodarbojas ielu vingrotāji. Sapratu arī to, ko nozīmē kolektīvā apziņa, kad dzimst kāda globāla sociāla ideja un vienlaicīgi vairākos kontinentos un valstīs tā attīstās un tiek realizēta. Tā arī šoreiz ielu vingrošana ar dažādiem nosaukumiem un variācijām uzsāka savu attīstības ceļu gan Amerikā, gan Krievijā, gan Latvijā un vēl daudzās pasaules valstīs.

Gribētu nosaukt visus tos cilvēkus, kuri pielikuši lielas pūles, lai Latvija kļūtu par ielu vingrošanas lielvalsti, kas pirmo reizi pasaules vēsturē rīkoja Pasaules Ielu vingrošanas čempionātu. Sākotnēji tie bija Gatis Vanags, Mārtiņš Skumpis, Ivo Erdmanis, Guntars Rozenbergs, Ģirts Skujāns, Raivis Leimanis, Gints Valdmanis un visbeidzot Māris Šlēziņš, kurš jau kopš biedrības pirmssākumiem uzņēmās organizācijas vadītāja lomu, lai attīstītu ielu vingrošanu ne tikai kā lokālu, bet arī pasaules līmeņa sporta veidu un sociālu kustību. Protams, laika gaitā pievienojās vēl ļoti daudz cilvēku, kuri ar savu iniciatīvu palīdzēja organizācijai. Paldies visiem, kuri noticēja, ka ielu vingrošana nav tikai tāds pagalma sporta veids vien, bet arī vispasaules sociāla kustība, kas orientēta uz jauniešiem ar vēlmi ievirzīt viņus sportiskā, veselīgā un sociāli atbildīgā dzīvesviedā.

ieluvingrosana

Šis bija īss ieskats ielu vingrošanas tapšanas vēsturē, bet kādā no nākamajiem ierakstiem varēšu vairāk pastāstīt par ielu vingrošanu kā sporta disciplīnu- par treniņiem, vingrinājumiem un citām ar šo sporta veidu saistītām lietām.

Vairāk informācijas par biedrību un ielu vingrošanu var atrast šajā mājas lapā http://www.ieluvingrosana.lv/site/