Laiks, līdzsvars un labsajūta

Kā jau jaunajam tētim, dažas pēdējās naktis, man nav sanācis tā pa īstam izgulēties. Mazajai zobu augšanas laiks. Un tas, protams, ir tikai normāli, tomēr tas man lika par šo un to padomāt- par sava laika plānošanu un līdzsvaru, kas mums ir nepieciešams starp nomodu un miegu, darbu un atpūtu, sportu un slinkošanu. Miega stundas var nebūt daudz, bet tām jābūt kvalitatīvām. Diāna, zinādama par manu vēlo pārnākšanu un tam sekojošo agrā rīta darbu, cenšas mani pasargāt un par mazo parūpēties pati, cik nu klusām tas iespējams. Es savukārt citā dienā cenšos viņai to atlīdzināt, pārņemot mazulītes aprūpi savās rokās. Tā atjaunojas līdzsvars, starp manām un Diānas rūpēm par mūsu bērnu. Pārāk liela uzmanība bērnam un savu vajadzību noliegšana, ziedošanās tāpat ir galējība, ko nevajadzētu pieļaut. Ziedošanās jeb upurēšanās ir zināma mēraukla tam, cik ļoti Tev kaut kas rūp, tomēr lielākoties tā rada vilšanās pēcgaršu, jo ne vienmēr mēs sagaidām mūsu ieguldījumam adekvātu rezultātu vai attieksmi. Runa nav par kādu citu, bet gan par sevi. Es vispār mācos vairs ne no viena neko negaidīt, tāpēc neinteresē, ja kāds izvirza pret mani kādas pretenzijas attiecībā uz to, ka neesmu piepildījis viņa gaidas un cerības. Savi darbi jāizdara un laiks arī sev jāatrod.

Rūpes par ģimeni skar arī citas sviras, kur tāpat jāmeklē līdzsvars - darbs un atpūta. Es noteikti necenšos nopelnīt visu pasaules naudu, bet izdevību garām arī nelaižu un ģimeni nodrošinu ar visu nepieciešamo. Jaunu projektu iekustināšana prasa papildus laiku. Tādas jaunas idejas ir gan man, gan Diānai, un tad mums abiem rodas sajūta, ka laika visam tomēr nepietiek. Mēs abi spējam aizdegties no idejas, taču negribas šajā realizācijas procesā arī sadegt. Ar bērnu uz rokām, bakstot klaviatūras taustiņus un mēģinot savstarpēji vēl apspriest saimnieciskos jautājumus, to var tikai sievietes. Daba viņas ir apveltījusi ar tādu daudzpusību. Tai gan komplektā nāk arī daži trūkumi – satraukums, ka visu tomēr nepaspēs un dažādas neuzmanības kļūdas… Prieks no patērētā laika ir zudis tik un tā, tātad jāpārdomā, kas ir svarīgāk – paspēt visu, vai paspēt kaut ko, bet izdarīt to ar prieku un līdz galam?! Jāiemācās salikt savas prioritātes.

Projektos visbiežāk ir iesaistīti arī citi cilvēki un atbildība viņu priekšā mudina par galveno izvirzīt tieši darba jautājumus. Es cenšos šajās lamatās neiekrist, jo skaidri apzinos, ka neviens cits manā vietā laiku atpūtai un ģimenei neatvēlēs. Nav nozīmes tai pusstundai savu mīļoto lokā ar telefonu otrā rokā. Savas vērtības jāatceras vienmēr. Bet tās tiek nemitīgi pārbaudītas, ar jaunu interesantu darba piedāvājumu, izpalīdzēšanu draugam, jaunām idejām un citiem priekiem.

Mana ģimene ir pieradusi pie mana darba specifikas, kas ir visnotaļ projekt-veidīga. Līdz ar to var būt darbs gan brīvdienās, gan vēlos vakaros un svētkos, tomēr pēc šādiem projektiem, es ļaujos atpūtai mājās. Steidzīgajās darba dienās, kad tilti pārpildīti ar automašīnu rindām, es tajā laikā laiski lasu grāmatu vai spēlēju ģitāru, vai, ja ir vairākas brīvas dienas pēc kārtas, dodos uz laukiem. Ģimenes tradīcijas, tādas kā kopīga sanākšana uz svētkiem, palīdz veidot to stabilo pamatu. Lielie svētki un saulgrieži – Lieldienas, Līgo un Ziemassvētki, ir kā atskaites punkts darbu un atpūtas plānošanai. Neaizmirsīsim, ka par savu labsajūtu ir jārūpējas pašiem, tikai tad tādu varēsim sniegt arī citiem!