AKTĪVA ATPŪTA
LATVIJAS VALSTS MEŽOS

Zemes stundā nācām talkā Zemei

Tā ir vispasaules akcija, kurā ikviens ir aicināts simboliski izslēgt apgaismojumu uz vienu stundu, lai parādītu savu apņemšanos videi draudzīgākai rīcībai ikdienā. Šogad tā notika 23.marta vakarā. Un nu jau kārtējo gadu es ar savu ģimeni pievienojos tai, izslēdzot gaismas savā mājā. Tā kā esam pārvākušies uz jaunu dzīvesvietu kopš pagājušā gada akcijas, bija interesanti vērot pretējo māju logus un izmaiņas tajos līdz ar Zemes stundas iestāšanos. Diānas meita Hēra stāvēja pie logiem un cerīgi raudzījās pēc izmaiņām. Diemžēl tās nevarēja manīt. Iespējams arī tāpēc, ka pa logu redzamo māju skaits ir neliels un tās ir patālāk. Bija cerība ieraudzīt izdziestam arī tālāk esošo rūpnīcu apgaismojumu, taču arī tas nenotika. Vienā brīdī sāka šķist, ka paši esam sajaukuši datumu vai laiku, tomēr nē...

svece

Mums visiem bija tāda kā neliela vilšanās par to, ka, lai arī tā ir tikai stunda, lielākā daļa cilvēku tomēr nevar mainīt savus paradumus un kaut uz mirkli atteikties no ikdienas komforta. Nav jau arī iemesla skumt, jo, ja padomā, pats vienmēr saku, ka tā ir tikai kārtējā akcija, kārtējais mārketinga plāns, kurā cilvēkus mēģina ievilkt. Mēs visi savā ziņā līdz ar globalizāciju un milzīgo sadzīves patēriņu esam tikai un vienīgi akciju upuri. Tas, ko mēs velkam mugurā, tas, ko mēs ēdam, tas, ko mēs redzam un dzirdam TV kastēs, tas, kā mēs reaģējam uz apkārtējiem notikumiem, kā mēs sazināmies viens ar otru- tas viss ir mūsu izšķērdības, lepnības un pārbagātības sekas. Esmu secinājis arī to, ka tie, kuri visvairāk kliedz par to, ka ir revolucionāri un dzīvo pret pārējo uzspiestiem dzīves standartiem, nav mietpilsoņi un plūst pret straumi, vistiešākajā mērā ir ierauti globalizācijas ietekmes virpulī. Ja kāds šeit ir īsts un patiess, tad tā ir vecā cilvēku vecā paaudze, mūsu vecmammas un vecie tēvi. Viņi vienkārši netiek līdzi tam ātrajam tempam un ritmam un dzīvo vairāk saskaņā ar sevi, savām iespējām… un dabu…

Jebkurā gadījumā katram laikam ir sava sērga un mūsu laika posts ir izšķērdība, pat, ja kāds man tagad cirtīs pretī un teiks, par kādu izšķērdību te var būt runa, ir taču krīze! Protams, krīze ir, tikai tā ir mūsu galvās.

Domāju, ka tieši bērniem tas ir ļoti svarīgi, ka ne tikai ģimenē tiek atgādināts „izslēgt gaismu“. Man jau no bērnības tika audzināts taupīt elektrību, bet tas vairāk saistījās ar ģimenes budžetu. Bet nu kā jau bērniem, man to vajadzēja atgādināt visnotaļ bieži. Tā arī Hērai, Diāna pat izdomāja tādu kā mazu sodu, ja gaismu tomēr neizslēdz – taisīt pietupienus. Smieklīgā kārtā Hērai šī rotaļa patika un pietupieni tika taisīti ar prieku, rotaļājoties. Pamazām jau tomēr atmiņā tas paliek, bet šāda veida akcijas ir vērtīgas tieši ar to mērogu un rezonansi. Tas ir tāpat kā sadoties visiem rokās, veidojot Baltijas ceļu. Šajā akcijā tiek iesaistīta visa pasaule. Kopības sajūta iedvesmo un apvieno. Esmu dzirdējis no Hēras, ka skolā māca par atkritumu savākšanu, par to pārstrādes iespējām un dabas resursu taupīšanu, bet ar runāšanu vien nepietiek. Tieši šāda veida akcijas reāli parāda mūsu spēju no vārdiem pāriet darbos – tā ir tikai viena stunda no tavām brīvdienām. Šim pasākumam pat piemīt tāda maģiska gaisotne. Tiek iedegtas sveces un mājā iestājas miers. Doma par to, ka tai mirklī sveces liesmiņā raugās vēl daudzi citi acu pāri, saviļņo un garīgi savieno ar tiem pārējiem. Protams, kādā brīdī var pavīdēt mazās neērtības, kā ir uzvārīt tēju bez gaismas vai aiziet uz tualeti ar sveci rokās. Ar sveces gaismu var nebūt pietiekami vai mājās sveču skaitliski par maz. Tad talkā nāk jaunākās tehnoloģijas- mazā gaismiņa telefonā, kas ne reizi vien izpalīdz tumšā kāpņu telpā atslēgt durvis vai nepaslīdēt uz pakāpieniem. Neērtības ir tik īslaicīgas, un tās drīzāk veido piedzīvojumu, kas turpmāk ļauj novērtēt mums sniegtās ērtības.

Ir labi, ka mums tas viss ir. Mūsu senči varēja tikai sapņot par visām tām tehnoloģijām, kas atbalsta mūs ikdienā. Jebkurai inovācijai jēga ir tikai tad, kad tā var tikt pielietota ikdienā un palīdzēt mums funkcionāli, taču, kad es redzu tosteri, kurš vienlaicīgi ir arī fotoaparāts, tad gan man šķiet, ka esam apjukuši un nesaprotam, ko mums īsti vajag, lai apmierinātu mūsu neremdināmās vajadzības.

Lai kā arī būtu, priecājos par šo vienu zemes stundu un par daudzām citām zemes stundām, kurās varam nākt talkā zemei, lai tā kaut uz mirkli var iesnausties mierā, jo nu ir laiks, kad tā darbojas pāri savām spējām un tam pierādījums ir daudzās dabas kataklizmas un tas, ko mēs saucam par dabas anomālijām.

Tam visam sauklis varētu būt- neesi skops, bet gan taupīgs- rīcība viena, bet nodoms pavisam cits.