AKTĪVA ATPŪTA
LATVIJAS VALSTS MEŽOS

Veselība ir pats vērtīgākais, kas mums ir

No Lieldienu brīvdienām es līdzi sev atvedu ne tikai lauku labumus, bet arī mazu vīrusa infekciju, kas mani „nolika uz lāpstiņām” pilnīgi nesagatavotu. Lai gan, ja runā par manu fizisko sagatavotību, esmu ļoti veselīgs un slimoju reti. Tad rodas jautājums, kāpēc šoreiz vīruss mani pieveica? Es biju atrauts no visiem darbiem un ierastās ikdienas divas pilnas dienas, kurās neko nespēju nedz darīt, nedz apēst. Tas ir ļoti neierasti, ja darbu daudz un dzīves ritms gana straujš. Kā saka: ja pats neapstāsies, tad organisms to izdarīs Tavā vietā.

Slimošana var būt viena no šādām pauzēm, lai novērtētu situāciju un apdomātu, kas nav darīts pareizi vai pietiekami labi, piemēram, vai ikreiz, no ielas ienākot, nomazgāju rokas ar ziepēm, vai steidzīgajā darba ritmā atradu laiku paēst pienācīgi un veselīgi, vai neesmu pārlieku satraucies par nenozīmīgām lietām? No garīgā aspekta raugoties, šādas slimības iemeslus saista ar mūsu negatīvajām izpausmēm, enerģijām vai kā to dēvē baznīca- grēkiem. Caur slimošanu mēs attīrāmies ne tikai fiziski, bet arī garīgi. Arī mans sportiskais dzīvesveids norūda ķermeni. Treniņus es neizlaižu, bet tieši mazie rituāli, piemēram, ikdienas higiēna vai aizmirsta šalle uz kakla var būt mans klupšanas akmens.

Lielākā daļa cilvēku uzskata, ka ar slimību vajag cīnīties, bet, manuprāt, tā ir jāpieņem un tai pat jāpateicas, ka ļāvusi apstāties bez smagākām sekām. Es centos dzert daudz ūdens un gulēt, nedomājot par slimību, bet gan par atveseļošanos. Man ir savi nākotnes plāni gan tuvākajam dienām, gan tālākai nākotnei un, cik tas bija dots, starp nespēku un miegu, es pārcilāju tos no viena gala uz otru, izbaudot katru detaļu.

Es manīju Diānas satraukumu un vēlmi man palīdzēt, tas bija bezgala mīļi, bet šādos gadījumos, un iespējams tikai šādos un tikai ar mani, tas ir lieki. Tā ir sevis sakārtošana, ko nevar uzticēt vai nodot citam. Tāpēc es labi saprotu meditāciju nozīmi, lai arī pats tādas nepiekopju to tradicionālajā izpratnē. Mana meditācija ir muzicēšana un sports svaigā gaisā. Šajā gadījumā vīrusam bija iespēja mani „nolikt gar zemi: uz vienu dienu, lai pēc tam atkal varu iet tālāk. Nedzeru zāles principā un ļauju organismam pašam cīnīties ar slimības izraisītāju. Vairāku gadu garumā man attiecībā uz medicīnas sistēmu Latvijā ir izveidojies ļoti pretrunīgs viedoklis. Patiesību sakot, neuzticos vairumam ārstu, ja vien tas nav no maniem paziņām, kurā ieklausos, jo zinu, ka viņš pret mani nebūs vienaldzīgs. Ārstu uzpirkšana vai pat pielūgšana pensionāru gadījumā, ļāvusi viņiem aizmirst par savu misijas izjūtu un profesijas niansēm, lielākoties domājot par to, kā pēc iespējas nevīžīgāk apieties, izrakstīt nepamatoti dārgas zāles un likt manīt, ka vajadzētu piemaksāt.

Man vienmēr liek aizdomāties arī medikamentu reklāmas, kas tiek rādītas vairāk nekā maize. Kāpēc? Tāpēc, ka tai nebūtu jābūt pirmās nepieciešamības precei, bet diemžēl ir. Varētu šķist, ka dzīvojam kaut kādā slimību laikmetā, kur nepārtraukti jādomā par to, kā nenoķert kārtējo bacili. Pat īsti nezinām, vai gribam Luīzi pakļaut visām tām daudzajām potēm, kam arī nav īsti nekāda pamatojuma, tikai iespēja iedzīvoties kaut kādās alerģiskās komplikācijās. Šie jautājumi ir tik neviennozīmīgi, un satrauc tas, ka objektīvu viedokli nedzirdēsi no ārsta, jo kārtējās izrakstītās zāles ir viņa maize. Atmosfēra medicīnas iestādēs iznīcina jebkuru vēlēšanos tur uzturēties pat, ja ir tāda vajadzība. Līdz ar to jau kādus 10 gadus esmu bez ģimenes ārsta. Vienkārši nav izveidojies kontakts, lai gan apzinos, ka gribētu satikt kādu labu ārstu nepieciešamības gadījumiem. Iespējamu, labprāt pamēģinātu austrumu medicīnu, jo tam visam pamatā nav cīņa ar sekām, bet gan ar iemesliem.

Manas slimošanas rezultātā bija vairāk jāuzmanās vienīgi par Luīzi, lai viņai netiek šis vīruss, kas tik maziem bēriem var būt smagā formā. Diāna vēdināja telpas un bieži mazgāja grīdas ar vieglu etiķūdeni, jo Luīze jau sākusi rāpot un nobaudīt uz garšu visu, kas atrodams uz grīdas. Par laimi, meitenēm slimošana gāja secen.

Gribu beigt šo ierakstu ar, manuprāt, vērtīgāko novēlējumu- neslimojiet un esiet veseli, jo veselība ir pats vērtīgākais, kas mums ir!