AKTĪVA ATPŪTA
LATVIJAS VALSTS MEŽOS

Pirmatnējais ikvienā no mums

Šodien gribējās atvērt visus logus, lai daudzveidīgās putnu balsis sasniegtu katru manas mājas stūri. Es gan to neizdarīju, lai meitenēm nav caurvējš, bet telpas kārtīgi izvēdināju un izgāju ar suni laukā pastaigā. Nu vairs tas nav jāsaka, lai sevi mierinātu, pavasaris ir atnācis arī ar tam piemērotiem laika apstākļiem. Kurmji jau paspējuši uzirdināt visu pagalmu un Farels, tos meklēdams, ar lielu entuziasmu saracis lielas bedres. Viņš ir dresēts suns, ļoti paklausīgs savai sugai un tomēr instinktos nevaldāms. Un nav nozīmes viņu mācīt un rāt, lai to nedara, lai saudzē kaimiņienes iestādītās vīnogas un ziedus, jo tā ir viņa pirmatnējā iedaba. Farels ir medību suns. Ar disciplīnu es varu viņu mazliet ierobežot šajās izpausmēs, bet tikai mazliet. Cilvēks gan ir spējīgs sevī šo iedabu slēpt pašos dziļumos vai pat noliegt pavisam, sekojot prāta apsvērumiem, par to, kas labi un nē, kas iederas, ir moderni vai tam līdzīgi. Manās acīs, pirmatnējais nav kaut kas nievājošs, aizvēsturisks un primitīvs – tas ir spēks un alkas būt vienotībā ar dabu. Pirmatnējais ir tāds, kas dzīvo dabisku dzīvi. Ciklisku, nesasteigtu un nebūt ne slinkumā laistu vai iekārēs izkaisītu. Tai piemīt pašdisciplīna izdzīvošanas nolūkos un daudzi mazie dabas prieki. Tagad ar nelielu zosādu atceros kādu semināru, kur nodarbību laikā sāka līt lietus. Es pat atminos to trauslo robežu starp dabisko prieku un prāta bažām, kas mēģināja pārņemt visu manu ķermeni. Tikai atbrīvojoties no šīm važām, es atkal spēju priecāties par lietus lāsēm un peļķēm, kas jau krājās uz asfalta. Šīm semināra nodarbībām kāds brīvprātīgais bija nolēmis uzspēlēt bungas. Fiziski smaga un ar psiholoģiskiem pārbaudījumiem bagātā nodarbība izvērtās par tādu kā dejošanu lietū, kur sirdspuksti saskanēja ar bungu skaņām un lietus mutuļošanu. Lieki piebilst, ka šāda attīrīšanās sniedza tālejošas sekas.

Bet tālu nav jāmeklē, esmu jau teicis, ka mājas sakopšana tāpat sakārto mūs un mūsu domas. Tūlīt jau arī kārtējā talkas diena. Viņa pat nav jāgaida, jo tur, kur sniegs jau nokusis, atkritumu kaudzes atklājas visā savā daiļumā. Atliek vien tik paņemt cimdus un kādu maisu pastaigā līdzi. Šis arī ir tas mazais ceļš pie pirmatnējā, pilsētā meklējot un atjaunojot savvaļo dabas kārtību. Un daba vienmēr sniedz mums atpakaļ daudz bagātīgāk nekā mēs to spējam uztvert. Tik atliek atvērt acis un sirdi, lai pirmatnējais mūsos atdzimst un dzīvo.

Ir cilvēki, kuri uzskata, ka tas, kā mēs dzīvojam mūsdienās, tiekdamies no dabas uz pilsētu, arī ir lietu dabiskā kārtība un nav vērts to izjaukt. Mēs esam dabas sastāvdaļa, tad, kāpēc, lai mēs tehnoloģiju laikmetu uzskatītu par kaut ko pretdabisku, jo to taču mēs paši esam izveidojuši. Arī tie ir instinkti un, savā ziņā, tos varētu saukt par modernā laika izdzīvošanas instinktiem, jo nu jau ļoti daudzi cilvēki ir atkarīgi no telefona, mikroviļņu krāsns, automašīnas un citiem brīnumiem, bez kuriem, iespējams, kāds patiešām nespēj dzīvot. Šī ir evolūcija, ko izraisa vēlēšanās valdīt pār citiem un dabiskā atlase. Izdzīvo tā suga, kura ir spēcīgākā un nodrošinātākā.

Interesanti ir kaut uz brīdi izrauties uz laukiem un kādu laiku dzīvot ārpus komforta- bez santehnikas un citām ērtībām. Pirmajā brīdī šķiet, ka tas nogurdina, jo tās ir papildu darbības- jānes ūdens no akas, tā vietā, lai vienkārši pagrieztu krānu, jākurina krāsns tā vietā, lai vienkārši ieslēgtu elektrisko plīti. Jau pēc pāris dienām saproti, ka patiesībā, lai arī it kā fiziski nogurušāks, tomēr morāli atvieglots, jo galva vairs nav aizņemta ar sīkām nevajadzīgām lietām, kas nomāc saspringtajā pilsētā. Atslēgas vārds ir ritms, jo šīs primitīvās darbības ir harmoniskas, nesteidzīgas un pamatīgas. Tu nepārtraukti esi tādā sevis sasaistes un pilnības stāvoklī, kur neviens Tevi nešķeļ sīkos gabalos, zvanot ik pēc piecām minūtēm un mēģinot iesaistīt dažādos darbos un pienākumos, kuri patiesībā nemaz nav būtiski. Tā ir tāda ņemšanās neparko. Tas noved pie līdzsvara, jo, protams, manā gadījumā braukt dzīvot uz laukiem nozīmē atteikties no darbiem un projektiem, kas ir finansiāli izdevīgi, bet ik pa laikam aizbraukt, nozīmē attīrīties un gūt iekšēju mieru, lai atkal ir spēks turpināt ņemties neparko!