Par lauku burvību un siltajām bērnības atmiņām

Man prieks uzrunāt Jūs savā pirmajā bloga ierakstā. Esmu pieradis savas domas izteikt mutiski, ne rakstiski, tāpēc aicinu nevērtēt manus rakstus pēc klasiskās žurnālistikas noteikumiem un principiem. Patiesībā iemesls, kāpēc rakstu, ir mana mīlestība pret dabu, nevis mēģinājums kādu pārsteigt ar oriģināliem žurnālistikas šedevriem.

Lai saprastu, kāpēc Zlidnis pēkšņi – vienā dienā – ir kļuvis par tik lielu dabas mīli, ka nolēmis pat rakstīt par to, ir jāatklāj manas domas un izpratne par attiecībām ar dabu. Neesmu studējis botāniku vai vērojis gājputnus. Neesmu pētījis ne zivis, ne zīdītājus. Manos bloga ierakstos Jūs lasīsiet par manām atmiņām un personīgo pieredzi, kas saistīta ar aktīvu un veselīgu dzīvesveidu, dabas iespaidiem, dabas kopšanu, vārdu sakot, par visu, ko esmu piedzīvojis es pats, nevis izlasījis botānikas grāmatās.

 Esmu puisis no laukiem. Tā man vienmēr paticis teikt. Pat mūziķu starpā ir tāds joks, ka Latvijā ir tikai trīs grupas no Latgales laukiem – Borowa MC, Bez PVN un Gain Fast (lai gan pēdējā nav neviena Latgalē dzīvojoša mūziķa).

Es visu bērnību dzīvoju laukos. Viss, ko atceros par laiku līdz pamatskolai, ir saistīts ar kādreiz Ludzas rajonā esošo pilsētiņu Kārsavu (nejaukt ar Krāslavu). Tagad jau tas ir Kārsavas novads. Kārsava ir pilsēta apmēram 30 km attālumā no Krievijas robežas un robežpārejas punkta Grebņevas. Kā vēlāk noskaidrojās, uz laukiem vecāki mani veda tikai vasarā, bet iespaidi no tiem trim mēnešiem bija tik spilgti, ka neatceros neko citu – ne bērnudārzu, kas bija Rīgā, ne dzīvokli, kurā dzīvojām galvaspilsētā, ne draugus no sētas.

Visas bērnības atmiņas saistās ar draugiem Latgalē – Eģiku un Sergeju, ar to, kā taisījām pļivalkas un spļaudījāmies ar pīlādžogām vai aronijām. Kaimiņu meitenēm bija zilas kājas un pleķainas drēbes. Atceros dārzu ravēšanu, Kolorādo vaboļu lasīšanu no kartupeļu lakstiem, arī ogu vākšanu un to, kā ar brāli allaž kaitinājām dzedu (tā mēs laukos dēvējam vecotēvu, savukārt vecomāti saucam par babu). Vecaistēvs lika mums lasīt ogas, bet aiz spītības mēs, viņam nemanot, bieži vien viņu apmētājām ar sulīgajām dārza veltēm. Tās, protams, bija tikai nevainīgākās palaidnības. Par nopietnāku huligānismu mēs dažreiz pat netikām ielaisti mājās. Siena vākšanas laiks, svaigi nopļautas pļavas smarža, stārķu planēšana zilās debesīs, ģimeniskas maltītes svaigā gaisā pēc labi padarīta darba – tās ir atmiņas, kas liek man ar skaļu pārliecību teikt – esmu puika no laukiem.

 Laukos vajadzēja daudz strādāt, jo gan manai babai, gan krustmātei, gan viņas vīra mammai bija dārzi. Laukos katram ir dārzs, un es esmu pārliecināts, ka, ja iestātos pamatīga ekonomiska krīze, tieši laukos cilvēki izdzīvotu, jo viņiem viss ir savs. Ja jau smagi strādā, tad labāk savam vēderam, nevis priekšniekam un sistēmai, lai gan nu jau arī laukos tas ietekmē cilvēkus arvien vairāk.

Vislabāk man patika ravēt tomātus, jo tie auga siltumnīcā. Zeme bija irdenāka. Toties kartupeļu kaplēšana bija briesmīga un vienmuļa. Vagām nevarēja redzēt galu, bet tam visam, kā tagad izrādās, bija raksturu audzinoša nozīme. Darbs man ir vērtība, un zinu, ka ir lietas, kas vienkārši ir jāizdara, lai pēc tam varētu darīt to, kas patiešām patīk.

Pēc lauku darbiem vienmēr braucām peldēties uz Rītupi, Zaķeškiem Salnavā vai Bļašu dīķi. Bļašos, kā mēļoja, bija noslīcināts zirgs, tāpēc pēc peldes mēdza izsisties pumpas, bet tās, protams, bija baumas, jo pumpas metās arī no zaļu ābolu un ogu ēšanas. Braukšana uz dīķiem bija pa zemes ceļu ar riteņiem. Noputējuši aizbraucām, un vēlāk noputējuši arī atbraucām, bet – vai tam bija kāda nozīme – jo tāpat lauku puikas īpaši nesatraucās par netīrām vai noputējušām drēbēm. Mājās, lai nomazgātos, bija jāsilda ūdens, bet dīķī ielec un esi tīrs. 

Silts, tikko no govs izslaukts piens – tas varētu radīt alerģiju jebkuram pilsētniekam, bet mums tā bija spēka dzira. Klāt vēl silti sviesta cepumi. Tad saldajā jāņogas, saspaidītas ar cukuru vai medu. Man arī tagad šī kombinācija šķiet lieliska enerģijas deva. 

Tās ir tikai dažas no manām bērnības atmiņām, kas saistās ar laukiem. Daudzi teiks, ka daba nav tikai laukos, bet arī pilsētā. Es piekrītu. Un tomēr katrs, kurš ir izdzīvojis mīkstu vēderu, pārēdoties kaimiņu dārzā nočieptus ābolus, atzīs, ka pilsētā būs grūti atrast ābeli, kur nu vēl kaimiņu dārzā.

Liela daļa manu stāstu par dabu būs balstīti uz manām atmiņām, lai gan ir tik pat daudz iespaidu par dabu pilsētā. Kaut vai fakts, ka arī pilsētā atrodu iespēju būt mežā, pie ūdens, braukt ar riteni, ziemā ar distanču slēpēm, baudīt saulrietu un vakarīgu peldi jūrā, kopt dabas parku pie mājām un vienkārši vairāk staigāt kājām, nekā braukt ar auto. Ir veids, kā es spēju izbaudīt dabu arī pilsētā. Par to tad varēsiet izlasīt manos turpmākajos Mammadaba bloga ierakstos.