Kukaiņu pasaule

Mežs ir pilns pārsteigumu, ja ir vēlme izzināt, saprast un atrast. Tāds arī ir AS „Latvijas valsts meži” organizēto vides aktivitāšu mērķis – ļaut zinātkārajiem izzināt.

„Mēs esam bagāti”, lepni saka Mammadaba twitter konkursa uzvarētāja, ar roku norādot uz Latvijas zeltu – mežu. Sākotnēji pārējo Latviešu pieticīgais raksturs pretojas šim teicienam, bet mēs tiešām esam bagāti, jo mums ir mežs – skābekļa rūpnīca, ogas, sēnes un iespēja atpūsties kādā no 400 LVM izveidotajām atpūtas vietām.

Mežā dzīvo arī kukaiņi. Katram noteikti ir kāds stāsts par tiem. Par to, kā kāds kukainis iekodis, nokaitinājis, jo visu laiku lidojis apkārt, bet ir arī tādi entuziasti, kam, ieraugot kukaini, iemirdzas acis. Tāds ir AS „Latvijas valsts meži” eksperts Mārtiņš Kalniņš. Runājot ar biologu, viņš pēkšņi no kabatas izvelk mazu trauciņu, novicina gaisā, uzliek virsū vāku un sajūsmināts ieliek trauku kabatā, ar smaidu sejā sakot: „Būs ko izpētīt!”

Latvijā 15 000 dažādu kukaiņu sugu

Kopā ar pasākuma dalībniekiem noskaidrojām, ka Latvijā ir aptuveni 15 000 kukaiņu un vēl vismaz 5000 citu bezmugurkaulnieku (zirnekļu, ērču, tārpu, vēžu, gliemju u.c.) sugu, no kurām 130 sugas ir īpaši retas un aizsargājamas.

„Šodien mēs galvenokārt runāsim par kukaiņiem, bet aizskarsim arī citas tēmas, jo kukaiņi ir atkarīgi no apkārtējās vides un apkārtējā vide – citi dzīvnieki un arī cilvēks – ir atkarīgi no kukaiņiem,” uzsver biologs.

Daļai reto sugu patīk uzturēties gaišās un siltās vietās. Tādi apstākļi rodami aizsargājamo ainavu apvidū „ Ādaži”, kas ir Eiropas nozīmes aizsargājamā dabas teritorija – Natura 2000. Poligonā, militāro aktivitāšu rezultātā, gadu gaitā ir izveidojušās savdabīgas, Latvijai retas augu un dzīvnieku sabiedrības. Viena to teritorijas „vizītkartēm” ir smiltāji un virsāji. Augusts ir labākais laiks, kad smiltājos un virsājos var ieraudzīt retās siseņu sugas. Viens no tiem ir parkšķis jeb sarkanspārnu smiltājsisenis. Kā jau liecina viens no nosaukumiem, šim sisenim ir sarkani spārni, kurus, demonstrējot lidojuma laikā, tēviņi cenšas pievērst mātīšu uzmanību. Sisenim lidojot, dzirdama parkšķoša skaņa, kas kalpojusi par iemeslu dzīvnieka otram nosaukumam – parkšķis. Turpat izdevās novērot vēl otru, retāku sugu – zilspārnu smiltājsiseni. Līdzās siseņiem, pamanījām arī garlūpas racējlapseni. Ādažu smiltāji un virsāji ir lielākā dzīvotne arī šai lapsenei, kas atšķirībā no mums labi zināmajām lapsenēm, neveido pūžņus, bet smilšainās vietās rok aliņas. Tās ir kā bērnistabas, kur garlūpas racējlapsene ienes kādu ar dzēlieni paralizētu kāpuru, iedēj tajā oliņu, un jaunais kāpurs aug un barojas ar savdabīgu „ konservu”.

Kukaiņu vajadzību piramīda

Kopumā kukaiņa vajadzību piramīda ir vienkārša – ir nepieciešams ūdens, māja, un ēdiens. Ja ūdeni iegūt ir salīdzinoši vienkārši, kaut vai no rasas, tad piemērotu mājvietu un pārtiku atrast ir daudz sarežģītāk. Piemēram, sausajos priežu mežos, kas dabiski veidojas mežam daļēji izdegot, bet mākslīgi tos imitē cirsmas ar saglabātiem ekoloģiskajiem un sēklu kokiem, dzīvo, piemēram, lielie dižkoksngrauži, lielās krāšņvaboles, kuprainās celmmušas un dzeltenās laupītājmušas. Šīm sugām „māja”, un vienlaikus arī ēdiens, ir saules apspīdēti nokaltušu priežu stumbri un kritalas. Iepriekš pieminētās racējlapsenes ēd gan citus kukaiņus, gan nektārus no ziedošiem augiem, piemēram, no mārsila. Tātad vietās, kur šīs retās sugas dzīvo, piemēram, mūsu apskatītajā priežu jaunaudzē, līdzās saglabātajiem ekoloģiskajiem kokiem jābūt arī nokaltušām priedēm, kritalām, mārsilam.

Interesants atklājums, ka daļa kukaiņu kož, bet otra daļa – ne. Vieni kož ar muti, bet citi – dzeļ ar dzeloni, piemēram, lapsenes. Teorētiski iekost var visi, bet ne visi spēj pārkost cilvēka ādu.  Kukaiņi kož divu iemeslu dēļ: lai aizsargātos un lai paēstu.

Ūdens kukaiņi

Nevar aizmirst arī kukaiņus, kas mājo ūdeņos. Kukaiņi izmanto visus pieejamos ūdeņus – sākot no peļķes uz ceļa vai suņa ūdensbļodas līdz upēm un ezeriem. Tomēr vislielākā kukaiņu un citu bezmugurkaulnieku daudzveidība ir ūdenstilpēs, kur ir labi attīstījies un daudzveidīgs augājs. Kopā ar biologu un twitter uzvarētājiem apskatām dīķi mežā, kas izveidots ūdens ņemšanai ugunsgrēku gadījumos. Taču nu tas ir tapis arī par māju un vietu, kur atrast ēdienu daudzām dzīvnieku sugām. Izvelkot no dīķa ūdensaugus, atrodam trīsuļodu un spāru kāpurus, ūdensblaktis un ūdens ēzelīšus (nelielus vēzīšus).

Droši vien brīžos, kad dzeļ lapsenes, odi, traucē mušas vai nepatīkamas emocijas raisa ērces, daudzi domā – cik labi būtu, ja kukaiņu vispār nebūtu. Tomēr viss nav tik vienkārši. Mēs esam atkarīgi no kukaiņiem un ja to nebūtu, virkne būtisku dabas procesu – izpaliktu. Viena no labi zināmām kukaiņu lomām mūsu dzīvē, ir apputeksnēšana. Lielākā augu daļa bez kukaiņu palīdzības nevarētu veiksmīgi ražot sēklas vai augļus. Apputeksnētāji ir bites, kamenes, vaboles, mušas, tauriņi un citi kukaiņi. Turklāt kukaiņi piedalās arī augu atmirušo daļu noārdīšanā, citu kukaiņu ierobežošanā, kukaiņi kalpo arī par barību zivīm, putniem, dažviet pasaulē – arī cilvēkiem. Kukaiņi kalpo arī par iedvesmas avotu dažādu tehnikas vai materiālu paraugiem (spāres – helikoptera spārniem, vaboļu segspārni – ūdeni atgrūdošas virsmas), bet to organismos esošās vielas – noder medikamentu izgatavošanā. Pat viagras pamatā ir kukaiņi (eļļas vaboles). Turklāt latviešiem tik ļoti iecienītais un noderīgais medus nav iedomājams bez bitēm. To apliecina arī virsājos un mežos izvietotie bišu stropi – bišu vasaras ganības.

„Pavadot dienu meža ielokā, klausoties Mārtiņa stāstos par kukaiņiem, sapratu, cik viss pasaulē ir saistīts. Ka katrai dzīvai būtnei ir sava loma lielajā stāstā. Arī kukaiņiem”, prāto Mammadaba twitter sekotāja.