Katrai pūcei savu māju

Piektdiena, 1. februāris, 2013

Lielo dobumu mežā nekad nav bijis par daudz. Gan agrāk, kad Latvijā bija tikai ~20% meža un ļaužu prātos nokaltis (dobumains) koks bija slims koks, gan arī tagad, kad mežs ir krietni vairāk un ļaužu prāti gudrāki. Man ziema ir laiks, kad līdztekus daudzajiem citiem "ikdienas" un "kārtējiem" darbiem, darbojos ap pūču mājām - būriem. Kā tas notiek?

Zināšanas. Tas ir sākums. Jāuzzina, kas pūču būros dzīvo, cik liels būris vajadzīgs. Latvijā pūču būrus izmanto četras pūču sugas: meža pūce Strix aluco, urālpūce Strix uralensis, bikšainais apogs Aegolius funereus un apodziņš Glaucidium passerinum. Bikšainais apogs un apodziņš ir augumā mazas pūču sugas, tādēļ dobumu trūkums šīs sugas ietekmē mazāk. Līdz ar to visvērtīgāk būrus ir gatavot meža pūcei un urālpūcei. Pirms sākt izgatavot būri ir jāzina, ka meža pūce vislabprātāk izvēlēsies būri lauku ainavā, mežmalās, nelielos meža puduros, bet urālpūces ir lielu meža masīvu apdzīvotājas. Šīs un citas zināšanas esmu ieguvis lasot grāmatas, konsultējoties ar citiem putnu pētniekiem un darot (reizēm arī kļūdoties).

Būris. Arī tas ir sākums. Būru izmērus un dažādus izgatavošanā noderīgus padomus atrast nav grūti - tie ir pieejami gan drukātā, gan elektroniskā formātā. Galvenā atziņa - būris ir jātaisa izturīgs, izvēloties atbilstošus materiālus tā, lai tas kalpotu 10-15 gadus. Būru izmēri ir nozīmīgi, bet tos var nedaudz variēt - arī dabā nav standartizmēra dobumu! Un vēl - būrī ir jāieber ~10 cm zāģu skaidas, kūdru vai vienkārši meža zemsedzi, jo pūces nekādu ligzdas materiālu uz būri (dobumu) nenes. "Mani" būri ir tapuši dažādos laikos un veidos - sākot ar paša veidotiem būriem no salasītiem dēļu galiem un dobtiem celmiem, līdz Rīgas Zooloģiskā dārza Putnu dienās darinātajiem, kur galvenokārt esmu bijis padomdevēja un saliekto naglu izvilcēja lomā. Pirmie būri tapa 2005.gadā, lielākā daļa no tiem vēl arvien ir kokos un pūču apdzīvoti.

Izvietošana. Šķiet, šī ir grūtākā daļa. (To netieši apliecina arī zoodārza pūču būru "statistika". Ja lielāko daļu no zīlīšu un strazdu būriem aiznes un izliek dabā to gatavotāji, tad tikai retais uzņemas arī izlikt pūču būri.) Pūču būris ir jāliek 6-10 metru augstumā (bet nevajag to censties uzvilkt līdz koka galotnei). Vislabāk to ir atbalstīt uz kāda zara un piesiet ar vairākām mīkstām stieplēm. Var izmantot arī naglas, bet tās nedrīkst iedzīt līdz galam. Ik pēc 3-4 gadiem vēlams būra stiprinājumus pārbaudīt un, ja nepieciešams, uzlabot. Būris un tā skreja nedrīkst būt aizsegti ar zariem (tie jāapzāģē), lai pūces varētu brīvi pielidot pie būra. Vienmēr ir jāatceras arī par savu drošību, tādēļ kāpjot kokā ir jāizmanto drošības josta! Arī palīgi (kaut vai klusējoši atbalstītāji) ir noderīgi.

Rezultāti. Ir! Pūces tajos ligzdo. Un arī tas savā ziņā ir sākums. Ja būris ir izlikts, par to ir arī jārūpējas. Vismaz reizi dažos gados jāpārbauda, vai ir kas remontējams. Bet ja gribas pārliecināties vai būris ir apdzīvots, tas jādara pēc ligzdošanas (maija beigas-jūnijs), jo pūces ir jutīgas pret traucējumiem. Ne visi izliktie būri tiek apdzīvoti un ne katru gadu (tas atkarīgs no sīko grauzēju daudzuma attiecīgajā gadā). Ja būris atrodas māju tuvumā un tajā dzīvo meža pūce, to dzirdēsiet un, iespējams, redzēsiet. Pūču mazuļi dobumu atstāj vēl neprazdami lidot, tādēļ tos reizēm var atrast uz zemes. Ja mazuli "neizglābj" cilvēks vai nenoķer kāds plēsējs, tas pats uzrāpjas atpakaļ kokā. (Nenesiet pūču mazuļus uz zoodārzu! Vienkārši uzsēdiniet uz kāda zara!) Tā kā biologam pavasaris un vasara ir ļoti saspringts laiks, tad es pūču būru apsekošanu veicu ziemā.

Pieredzējušākie pūču pētnieki saka, ka labākais pūču būru izvietošanas laiks ir rudens, jo pūces ligzdošanas vietas izvēlas jau ziemā. Es saku - labākais pūču būru izvietošanas laiks ir tad, kad mums ir laiks!