Pirmās pavasara bisītes

Piektdiena, 12. aprīlis, 2019

Pavasara saules stari silda zemi un plaukstošie koku pumpuri gatavojas savam neizbēgamajam plaukšanas un zaļošanas sprādzienam. Vērīgākie dabas draugi saklausa no siltajām zemēm atlidojošos putnus, kāds sastop pirmo zalkti, bet kāds – pamana pirmās bisītes jeb murķeļus.

Latvijas mežos pavasarī atrodamas divas bisīšu sugas: parastā bisīte (Gyromitra esculenta) un dižā bisīte (Gyromitra gigas). No šīs sēnu ģints sausos smilšainos priežu mežos jau aprīlī var atrast parasto bisīti.

Parastās bisītes augļķermeņi ir ar 2 – 10 cm garu un platu sarkanbrūnu cepurīti. Tās daivas vairāk vai mazāk pieaugušas pie kātiņa, veidojot viļņainas krokas, kas pēc savas struktūras atgādina smadzenes. Kātiņš 3 – 9 cm garš un 1,5 – 3 cm resns, pelēkbalts, iedzeltens vai iesārts, vāji pūkains, resns, nekārtni cilindriski saspiests. Sēnes mīkstums ir vaskveida konsistences.

Pavasara sēnes murķeļus jeb bisītes daudzi Latvijas iedzīvotāji joprojām lieto pārtikā. Kurzemes muižās pirms Pirmā pasaules kara šī sēne tika vākta un lietota uzturā visai iespaidīgos daudzumos.  Arī Somijā šo sēņu mērce ir atzīt apar īstu delikatesi.

Literatūrā par šo sēni atrodamas visai pretrunīgas ziņas. “Senāk tika uzskatīts, ka bisītēs ir indīga viela – helvelskābe, kas sēnes vārot, iztvaiko. 20. gadsimtā ķīmiķi atklāja, ka nekāda helvelskābe neeksistē, bet šajās sēnēs ir ļoti indīgs alkaloīds – giromitrīns, kas vārot nesadalās,” skaidro LVM Vides plānošanas speciāliste Guna Baltiņa. Daļa giromitrīns sadalās pus gada laikā, glabājot žāvētās sēnes nenoslēgtā traukā, taču ne viss.  

Tāpēc speciālisti iesaka atturēties no šo sēņu lietošanas uzturā.