Dzērve – garkaklains, garspārnains, garkājains, garknābjains putns

Trešdiena, 17. aprīlis, 2019

Dzērve ir viena no raksturīgākajiem Latvijas purvu putniem. Pie mums sastopamo dzērvi (Grus grus) reizumis dēvē arī par pelēko dzērvi. Ne tāpēc, lai izceltu šī putna spalvu krāsojuma pamattoni, bet tāpēc, lai nerastos pārpratumi, jo ārpus Latvijas mīt arī citu sugu dzērves, piemēram, vainagdzērve, dzērve–skaistule, baltā dzērve.

“Pavasarī, veicot aizsargājamo putnu monitoringu, jau vairākus gadus apsekoju vienu no vistu vanaga (Accipiter gentilis)  ligzdām Akmensraga iecirknī. Gadu atpakaļ pa ceļam uz ligzdu pamanīju pelēkās dzērves ģimenīti. Izrādījās, ka turpat ir dzērvju sarūpētā ligzda, kura bija izklāta ar sausām niedrēm un iedobītē bija izdētas divas olas. Šogad atgriezos šajā vietā, lai noskaidrotu, vai atkal gaidāma sastapšanās ar šiem gracioziem putniem. Pašus nesatiku gan, bet ligzdu gan bija paspējuši uzbūvēt,” stāsta LVM  Vides plānošanas speciāliste Solvita Reine.

Kas gan prātā šiem putniem, kad tie ierodas Latvijā un kur ligzdo, un kad dzērves vislabāk var saklausīt un novērot?

Dzērve – visu gājputnu simbols

Lielākā daļa no Latvijā ligzdojošajām dzērvēm ziemo Eiropas dienvidos, bet daļa Āfrikā – Nīlas augštecē. Latvijā tās atgriežas marta nogalē, aprīļa sākumā. Rudens ceļojumu uz siltajām zemēm šie gājputni iesāk agri –jau augusta beigās. Vairākums no tām dzērvēm, kuras Latvijā redzam rudens un pavasara ceļošanas periodos, ir caurceļotājas – nav vietējās.

Šopavasar pirmie atlidojušo vai caurlidojošo dzērvju kliedzieni Latvijā atskanēja ļoti agri – jau februārī.  

Migrāciju laikā dzērves lido, izkārtojušās glītos kāšos, retāk slīpās rindās. Tas ir īpašs pielāgojums enerģijas taupīšanai.

Ceļo dzērves, bieži sasaukdamās. Viņu viegli atpazīstamie kliedzieni saklausāmi, pirms vēl redzes laukā parādās pašas kliedzējas.

Ligzdošana

Ceļojošo putnu bari parasti piezemējas gadu no gada vienās un tajās pašās vietās, jo īpaši, ja tur dāsni atrodams ēdiens – dabiska vai arī lauksaimnieku negribot “piedāvāta” (iesēta) barība.

Pavasaros dzērves dejo – lēkā, klanās, savdabīgi tekalē. Dzērvju dejas gandrīz allaž pavada kaismīgi kliedzieni.

Atlikām graciozi izdancojušās, skaļi izklaigājušās, mājup atlidojušās dzērves slapjās, grūti pieejamās vietās darina perēkļus.

Pateicoties daudzajām bebru jaunradītajām dzērvju ligzdošanai piemērotām teritorijām, pēdējos gadu desmitos dzērvju skaits ir ievērojami pieaudzis. Šos agrāk retos putnus tagad var uzskatīt par parastiem mūsu faunas pārstāvjiem. Lēš, ka tagad Latvijā ligzdojošo dzērvju pāru skaits mērāms tūkstošos.

Divas zaļganbrūni raibumotas olas

Dzērves izveido stabilus monogāmus pārus uz visu mūžu. To šie lidoņi dara savas dzīves trešajā, ceturtajā gadā. Katram pārim ir sava ligzdošanas vieta, kurā, ja vien tā nav izmainījusies, perēklis tiek ierīkots vairākkārt. Ligzdu taisa abi pāra putni.

Dējumā parasti ir tikai divas olas, atsevišķos gadījumos – trīs. Perē galvenokārt mātīte. Perēšanas periods ilgst apmēram mēnesi. 

Dzērvēni izšķiļas, tērpti dzeltenbrūnā pūku jeb dūnu tērpā. Drīz vien viņi atstāj ligzdas apvidu, lai mātes un tēva uzraudzībā dotos pasaulē. Turpmāk dzērves dzīvo ģimenēs, kas sastāv no mātes, tēva un diviem (retāk viena vai trim) mazuļiem.

Vasarā dzērvju ģimenes var ieraudzīt gan aizaugušos mitrājos, gan pļavās, uz laukiem, krūmājos, mežos un izcirtumos.

Līdz rudenim parasti nodzīvo tikai viens no izperētajiem dzērvēniem, dažreiz neizdzīvo neviens. Retumis vecākiem tomēr paveicas izlolot divus pēcnācējus.