Zeltgalvītis ir mazākais putns Latvijā un visā Eiropā.

Par zeltgalvīti stāsta dabas pētnieks Ilmārs Tīmanis.

 

Zeltgalvītis dzīvo mežā.

Tomēr dažreiz tas meklē barību

kopā ar citiem maziem putniem.

Tad zeltgalvīti var pamanīt arī parkos ­–

parasti vietās ar biezām eglēm un tūjām.

 

Zeltgalvīša dziesmu labi var dzirdēt ziemā.

Tam ir augsta, smalka balss:

“Csī-csī-csī, csī-csī-csī.”

Ziemā zeltgalvīti ir arī vieglāk pamanīt.

Tas veikli lido no koka uz koku

un meklē barību.

Zeltgalvītis ēd mazus kukaiņus,

kāpurus un oliņas.

Zeltgalvītis rūpīgi meklē barību:

• starp skujām,
• mizu plaisās,
• zem atlupušām mizām,
• ķērpjos un sūnās uz koku stumbriem,
• vecās putnu ligzdās,
• vecās vāveru ligzdās.

Dažreiz zeltgalvītis meklē barību arī uz zemes.

Cik liels ir zeltgalvītis

Zeltgalvītis ir mazākais putns Latvijā.

Gandrīz tikpat mazs ir arī sārtgalvītis.

Taču sārtgalvītis Latvijā sastopams ļoti reti.

 

Zeltgalvīša augums no knābja līdz astes galam

ir 9 centimetri.

Tas sver tikai 5–7 gramus.

 

Otra tik maza putna nav visā Eiropā.

Luksemburgas iedzīvotāji izvēlējušies zeltgalvīti

par savu nacionālo putnu.

Varbūt tāpēc, ka arī Luksemburga

ir ļoti maza valsts.

 

Kā zeltgalvītis izskatās

Zeltgalvītim pāri galvai iet koša dzeltena josla.

Satraukumā zeltgalvītis saslien dzeltenās spalvas.

Tad veidojas neliels cekuls.

Abās pusēs dzeltenajām spalvām

iet šaura, melna svītra.

 

Zeltgalvīšu tēviņiem dzeltenās joslas galā

ir arī oranžas spalvas.

Mātītēm visa josla ir pilnībā dzeltena.

Šo atšķirību var pamanīt tikai tuvumā.

 

Pārējās zeltgalvīša spalvas nav košas:

ķermeņa priekšējā daļa ir sūnu zaļa;

pārējais ķermenis ir olīvu zaļš;

spārni ir tumšāki un pelēki;

spārniem pāri iet divas baltas svītras;

vēders ir pelēki dzeltens vai zaļi balts.

 

Zeltgalvīša veiklība

Visi zeltgalvīši ir ļoti veikli.

Tie brīvi tekalē pa koka stumbru

un pārlec no zara uz zaru.

Bieži vien zeltgalvītis karājas zarā augšpēdus.

Turklāt tas spēj arī plivināties gaisā uz vietas.

Tā zeltgalvītis var noķert kukaiņus,

kuri lec un skrien starp skujām vai lido gaisā.

 

Zeltgalvīša dziesma

Zeltgalvīti vislabāk var pamanīt ziemā.

Vasarā to ieraudzīt ir daudz grūtāk.

Zeltgalvītis dienu pavada augšējos egļu zaros.

Tur zeltgalvītis meklē barību.

 

Uzmanīgi klausītāji pavasara beigās

var sadzirdēt zeltgalvīšu dziesmu.

Tā ir klusa, taču labi atpazīstama.

Zeltgalvīšu dziesma izklausās

pēc maziem, čīkstošiem ratiņiem.

 

Riesta laikā tēviņš dzied savu dziesmu

un saslien gaisā dzelteno cekulu.

Tā tēviņš izrāda mātītei savas oranžās spalvas.

 

Olas zirņa lielumā

Aprīļa beigās vai maijā zeltgalvīši vij ligzdu.

Zeltgalvīši izvēlas kuplu zaru

un vij ligzdu tālu no stumbra.

Ligzda parasti atrodas garai eglei pa vidu.

Ligzdu zeltgalvīši vij no:

smalkiem egļu zariņiem,

tieviem zāles un paparžu stiebriem,

sūnām,

ķērpjiem.

Ligzda ir apaļa.

Tai ir ieeja jumtā.

Ligzdas iekšpusi zeltgalvīši izklāj

ar zvēru vilnu un mazām putnu spalvām.

 

Drīz vien mātīte iedēj ligzdā 8­–10 olas.

Olas ir bāli sārtas un matētas.

Resnākajā galā tām ir brūngani raibumi.

Ola ir tikpat liela kā zirnis.

 

Tad mātīte sēžas olas perēt.

Bet tēviņš visu dienu mātītei nes barību.

Pēc divām nedēļām no olām izšķiļas mazuļi.

Apmēram nedēļu mātīte mazuļus silda.

Tēviņš nes barību visai ģimenei.

 

Pēc nedēļas mazuļi ir paaugušies.

Tad arī mātīte palīdz sagādāt barību.

Tēviņš un mātīte baro mazuļus vēl nedēļu.

Pēc tam mazuļi ligzdu pamet.

Taču mazuļiem jāiemācās noķert barību pašiem.

Tāpēc vēl kādu laiku

vecāki turpina mazuļus barot.

 

Pēc tam zeltgalvīši vij jaunu ligzdu.

Zeltgalvīši dēj un perē olas divas reizes gadā.