Aprīļa nogalē vai maijā zeltgalvīšu pāri kopīgi vij bērnistabu pirmā pēcnācēju pulciņa radīšanai. Zeltgalvītis ir ne vien Latvijas, bet visas Eiropas mazākais putniņš, kurš apdzīvo mežus. Dažādas viņu izdotās skaņas biežāk izdzirdamas ziemā, bet dzirdīgākie dabā gājēji arī gada siltajā laikā var mēģināt notvert šī sīkpuntiņa balsi, kad tēviņš vītero kluso riesta dziesmu. Dabas pētnieks Ilmārs Tīrmanis iepazīstina ar neparasto mazo putniņu.

Aizritējusi kārtējā ziema – gadalaiks, kurā mežos ļoti bieži saklausāmi smalki, augsti cīkstieni: csī-csī-csī, csī-csī-csī. Tos skandina sīks olīvzaļu spalvu kamoliņš – putniņš zeltgalvītis Regulus regulus. Aukstajā gada laikā viņš bieži vien top pamanīts, kad, mazos spārnus kā tauriņš strauji tirinādams, iespurdz kādas egles zaru mudžeklī un tur aiz skuju aizsega cīkstinādams bez mitas rosās. Kustīgs kā dzīvsudrabs – viņš gādā ēdienu! Dažkārt ēdmaņas meklējumos viņš ziemā mēdz īslaicīgi nolaisties arī uz zemes. Pārtiek no nelieliem kukaiņiem un citiem sīkiem bezmugurkaulniekiem.

Deviņi centimetri un septiņi grami

Mežs ir zeltgalvīša galvenā dzīves vide. Tomēr šad tad rudenī un ziemā, kad, meklēdams barību, putniņš pārvietojas bariņos kopā ar zīlītēm un nereti vēl citiem mazputniņiem, viņš ieklīst arī apdzīvotu vietu apstādījumos, parkos, lielākoties tur, kur aug biezi zaroti kokaugi – egles, tūjas. 

Latvijā nav neviena par zeltgalvīti un šeit reti sastopamo viņa ģintsbrāli sārtgalvīti mazāka putniņa. Tāpēc var apgalvot, ka zeltgalvītis ir vismazākais Latvijas ornitofaunas pārstāvis. Mērot no smailā knābīša gala līdz astes spalvu galiņiem, iznāks ne vairāk par deviņiem centimetriem. Īss! Protams, zeltgalvītis ir arī viegls – sver vien nieka piecus līdz septiņus gramus. Nudien mazajā augumā šis lidonītis pārspēj ne vien Latvijas, bet visus visas Eiropas putniņus. Iespējams, tieši tāpēc pundurvalsts Luksemburgas iedzīvotāji šo pundursugu izvēlējušies par savu nacionālo putnu.

Slepena dzimuma atšķirības pazīme

Zeltgalvīša uzkrītošākā vizuālā pazīme ir paplata, koši dzeltena josliņa gareniski pār galvas vidu. Kad dzīvnieks uztraucies, viņš mēdz sasliet šīs joslas spalviņas, veidojot nelielu cekulu. Katrā pusē dzeltenajam “kronītim” gar malu stiepjas melna, šaura robežsvītra.

Salīdzinot ar galvu, pārējais zeltgalvīša apspalvojums ir visai necils: ķermeņa virspuse priekšdaļā ir gaiši sūnzaļa, tālāk tā pakāpeniski kļūst olīvzaļa, spārni ir manāmi tumšāki un pelēcīgāki, ar divām baltām šķērssvītriņām, bet vēderpuse – bāli pelēkdzeltena vai zaļganbalta.

Noteikt putniņa dzimumu no attāluma ir teju neiespējami. Tikai putniņu turot rokās un viņa galvas virsu pabužinot, var konstatēt būtisko atšķirību – tēviņam dzelteno joslu veidojošās spalviņas lejas daļā iekrāsotas oranži. Bet, ja spalviņas līdz pat pamatnei izrādās viscaur dzeltenas, ir skaidrs, ka tā ir mātīte.

Veiklais akrobāts

Jebkura dzimuma zeltgalvītis ir veikls akrobāts. Pēc barības lūkodamies, viņš ne vien aši tekalē pa koka stumbru, pārlec no zara uz zaru, bet bieži vien pat karājas augšpēdus. Turklāt viņš spēj un mēdz plivināties gaisā uz vietas.

Putniņš nemitīgi vērš savu brūno actiņu skatienus starp skujām, koksnes spraugās, mizas ieplaisājumos, atlupumos, izpluina un izpēta uz koku zariem augošu ķērpju un sūnu kumšķus, allaž rūpīgi pārmeklē visas uzietās citu putnu un vāveru vecās ligzdiņas. Meklējot barību, dažkārt ziemā viņš mēdz īslaicīgi nolaisties arī uz zemes.

Klusā riesta dziesma

Siltajā gadalaikā šo mazputniņu klātbūtni konstatēt ir krietni vien sarežģītāk nekā gada aukstajā periodā. Praktiski visu dienu – no agra rīta līdz pat vēlam vakaram – zeltgalvīši tad parasti dzīvo cilvēku acīm samērā slēpti, uzturas lielākā augstumā, galvenokārt eglēs, kur meklē barību – kukaiņu kāpurus un oliņas, sīkus kukainīšus. Pat ja potenciālā maltīte glābjas bēgot, zeltgalvītis cenšas to satvert, vienalga, vai ēdmaņa skrien vai lec starp skujām. Kad nepieciešams, viņš – kā jau mušķērāju dzimtai piederīgs – itin veikli prot vajāt arī gaisā lidojošu bēgli.

Vērīgākam dabā gājējam siltajā sezonā var izdoties mežā uzķert zeltgalvīša tēviņa vīteroto riesta dziesmiņu, kas ir klusa, taču raksturīga. Putnu pētnieki mēdz teikt, ka tā atgādina skaņu, kas varētu rasties, velkot mazus, čīkstošus ratiņus. Šo dziesmiņu putniņš, protams, velta nevis cilvēka, bet gan zeltgalvītes ausīm. Riesta laikā viņš ne tikai dzied. Tēviņš arī demonstrē izredzētajai mātītei savu īpašo vīrišķo skaistumu, sasliedams galvas “zelta” spalviņas, tādejādi atklājot pielūgsmes objekta skatienam to oranžās apakšiņas. 

Oliņas zirņa lielumā

Izveidojuši pāri, aprīļa nogalē vai maijā abi partneri kopīgi uzvij bērnistabu sezonas pirmā pēcnācēju pulciņa radīšanai. Garas egles vidusdaļā, kupla zara apakšpusē, patālu no stumbra, skuju biezoknī viņi no smalkiem egļu zariņiem, tieviem dažādu lakstaugu un paparžu stiebriņiem, no sūnu un ķērpju pikucīšiem darina apaļu perēklīti, kam ieejas spraugu atstāj jumtā. No iekšpuses perēklīti iztapsē ar zvēru vilnu un izklāj ar putnu spalviņām.

Drīz vien pēc tam mātīte citu pēc citas iedēj ligzdiņā astoņas līdz desmit bāli sārtas, resnākajā galā klātas ar sīkiem brūnganiem raibumiņiem, matētas zirņa lieluma oliņas un sēžas perēt. Kamēr viņa sēž, partneris perētāju no ausmas līdz rietam nepārtraukti apgādā ar barību. Pēc apmēram  divu nedēļu perēšanas no mazajām oliņām izšķiļas mazi mazuļi. Apmēram nedēļu mātīte viņus silda. Kamēr mātīte viņus silda, tēviņš ģimeni čakli apgādā ar barību. Kad bērni mazliet paaugušies, arī mātīte sāk atstāt ligzdu, lai piebiedrotos tēviņam. Vēl nedēļu bērnus ēdina abi vecāki, un tad jaunuļi pamet perēklīti. Kamēr iemācās būt patstāvīgi, vēl zināmu laiku pēc izlidošanas no ligzdas pēcnācēji saņem barību no tēva un mātes knābja.

Pieaugušie putni neilgi pēc pirmā bērnu pulciņa izvadīšanas dzīvē parasti ķeras pie jaunas ligzdiņas būves, jo vairākumam Latvijas zeltgalvīšu ik sezonu ir divi perējumi.