Kalnsētas pamatskolā pavasaros vienmēr tiek gaidīta gājputnu atgriešanās. Vai šīs tradīcijas saknes stiepjas līdz tam laikam, kad pagājušā gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados dabas zinību skolotāja un ornitoloģe Zigrīda Jansone katru gadu aprīlī rīkoja putnu dienas, kurās pie mums regulāri ciemojās dzejnieks un putnu draugs Jānis Baltvilks un lidojošo spārnaiņu fotogrāfs Viesturs Klimpiņš, vai tajā apstāklī, ka lielajās Latvijas mazpulku vasaras nometnēs arī mūsu skolas mazpulcēni agros rītus izmantoja, lai ornitologa Jāņa Brikmaņa  mudināti iepazītu putnu dziesmu brīnumaino varu un dziedoņu paradumus, vai interese par putniem slēpjas mammadaba darbinieku un ornitologu mūsu un Cieceres pamatskolas audzēkņiem pavisam nesen rīkotajā putnu vērošanas ekskursijā Kaņiera un Engures ezeru apkārtnē? To šobrīd neviens tā īsti nevar pateikt, tādēļ nospriedām, ka tradīcijām un putnu mīlestībai ir liels spēks.

Šogad īpaši par putnu labsajūtu rūpējās 9.b klases zēni un skolotājs Elmārs Kalniņš. Jau vairākas nedēļas mājturības un tehnoloģiju kabinetā zēniem klaudzēja, klabēja un švīkstēja īpaši “liriski” trokšņi. Reizēm zēnu ausīs ieskanējās jautri treļļi, brīžiem paši svilpa kā strazdu bērni. BET… putnu būri tapa ašā tempā un rūpīgi.

Lielākais prieks puišiem noteikti bija brīdī, kad būrus izvietoja skolas ābeļdārzā. Kokos kāpšana, smiešana un sapņi par to, kas katra būrī apmetīsies, kādu dziesmu mājiņas gatavotājam veltīs, cik mazuļus izperēs, vai atgriezīsies arī nākamajos gados, vai miteklis patiks …

Galvenais, lai putni jūt un saprot, cik ļoti Kalnsētas skolas mazie un lielie ļaudis viņus gaida.