Latvijas mežos samērā neuzkrītoši dzīvo kāds gundegu dzimtas daudzgadīgs lakstaugs – vārpainā jeb vārpu krauklene (Actaea spicata). Sagaidot ziemu, krauklenes virszemes daļas atmirst, bet ik pavasari no pārziemojušiem pumpuriem izdīgst jauni dzinumi. Dabas pētnieks Ilmārs Tīrmanis atklāj, kā veiksmīgāk atpazīt mežos sastopamo lakstaugu.

Stublājs jeb kāts vārpainajai krauklenei veidojas relatīvi tievs, toties ciets un samērā garš, tas parasti ir vertikāli augošs, zarains. Lapas – plūksnaini divkārt vai trīskārt saliktas no nelielām, malās nevienmērīgi izrobotām lapiņām. Lapas uz stublāja izvietotas pamīšus.

Piemērotās vietās krauklene atrodama samērā bieži visā valsts teritorijā. Vislabāk tā aug auglīgā, kaļķainā augsnē. Piemājo galvenokārt stabili valgās, bet ne slapjās vietās. Šis augs pielāgots dzīvei daļējā vai pilnīgā noēnojumā, tāpēc īsteni atbilstoša mājvieta krauklenei ir lapkoku un jaukti meži, kuros zem kokaugu lapu vainaga parasti nav īpaši daudz gaismas. Tāpat vārpainajai krauklenei atbilstošs biotops ir apaugušas nogāzes ūdenstilpju piekrastēs, bet retāk – biezi krūmāji.

Līdzība ar kraukli

Vārpainā krauklene zied maijā-jūnijā maziem, baltiem ziediņiem, kas sablīvēti īsā, ovālā, pūkainā ķekarā un līdzinās slotiņai. Krauklenes ziedu ķekari atrodas stublāja galotnē un arī lapu žāklēs.  

Krauklenes augļi – ogas – apkopotas cilindriskā, vārpai līdzīgā augļkopā. Pie auga šīs ogas piestiprinātas ar relatīvi gariem, padrukniem kātiņiem. Tās ir ovālas (līdz 1 cm garas, līdz 0,8 cm platas), galā iespiestas, ar glancēti gludu virsmu. Attīstības sākumā ogas ir zaļi krāsotas, vēlāk, nobriešanas procesā brūnē un pamazām arvien vairāk melnē. Kad ogas pilnīgi nogatavojušās, tad, atbilstoši auga nosaukumam, kļūst līdzīgas kraukļa apspalvojumam – koši melnas un spīdīgas.

Nobriedusi un svara dēļ noliekusies vārpainās krauklenes augļkopa, iztālēm, pavirši aplūkota, zināmā mērā līdzinās tumšo vīnogu augļkopai.

Normālos klimatiskajos apstākļos vārpainās krauklenes ogu ienākšanās process Latvijā beidzas jūlijā augustā, tomēr tās ļoti bieži joprojām atrodamas arī septembrī un nereti pat oktobrī, jo mēdz pēc nobriešanas vēl ilgi saglabāties pie auga.

Uzmanību – indīgs!

Kraukleņu ogām piemīt netīkams aromāts. Jāņem vērām, ka ogas ir indīgas un pat neliels daudzums vārpainās krauklenes augļu mīkstuma uzskatāms par cilvēka kuņģa zarnu traktam ļoti kaitējošu. Ieteicams atturēties arī no šo ogu spaidīšanas, jo to sula, nonākot saskarē ar cilvēka ādu, var izraisīt alerģisku reakciju. Starp citu, par cilvēkam bīstamām atzītas ne tikai vārpainās krauklenes ogas, bet visas auga daļas.  

Atšķirībā no cilvēkiem, daudzi savvaļas putni var notiesāt vārpainās krauklenes augļus, nekaitējot savai veselībai. Tas ir abpusēji izdevīgi, jo tieši spalvainajiem lidoņiem daba piešķīrusi ievērojamu lomu šī auga sēklu izplatīšanā.