Vienkrāsas cerēna Cerrena unicolor ir Latvijas mežos, arī parkos, apstādījumos, alejās un cita veida kokaudzēs mītoša piepe, kas apdzīvo gandrīz tikai lapkokus. Šīs piepes mājvietai visvairāk piemēroti bērzi, retāk tā piemājo alkšņos, vien izņēmuma gadījumos – skujkokos. Kā vienkrāsas cerēnu atpazīt un kāds ir tās dzīves cikls, stāsta dabas pētnieks Ilmārs Tīrmanis.

Par vienkrāsas cerēnas mītni lielākoties kalpo nedzīva koksne. Sēne mēdz apdzīvot gan vēl stāvošus stumbrus un to zarus, gan dažāda izmēra kritalas, gan celmus, īpaši tā iecienījusi bērzu celmus. Savas dzīves laikā vienkrāsas cerēnas micēlijs ievērojamā daudzumā izdala celulozi šķeļošu fermentu, tādejādi pakāpeniski sadalot un mīkstinot koksni un izraisot tās trupi.

Vienkrāsas cerēnas veidojumi visbiežāk ir vēdekļveida jeb pusapaļi, plaši izvērsti, ar plānu, parasti viļņveidīgu vai zobotu malu, samērā nelieli. Pilnbriedā augļķermeņi var būt vien 2 līdz 10 cm plati un 0,1 līdz 0,5 mm plāni. Augļķermeņi ir “sēdoši” (bez kātiņa), pie substrāta piestiprināti ar sānu. Mēdz izaugt arī turzai līdzīgi augļķermeņi.

Pārvērtības dažādos dzīves posmos

Augļķermeņu virspuses pamatkrāsa ir mainīga, tā var būt no gaiši pelēkas vai dzeltenīgas līdz pelēkbrūnai, turklāt virspuse ir “dekorēta” ar koncentrisku rievojumu un krāsu zonējumu, tai raksturīga relatīvi gaišāka, reizēm bezmaz balta, ārējā mala.  

Kamēr vienkrāsas cerēnas augļķermeņi jauni, tie ir ādaini, elastīgi un virspusē biezi klāti ar īsiem, matveidīgiem izaugumiņiem, bet apakšpusē – ar smalku, sarežģīti izkārtotu stobriņu slāni. Jauni augļķermeņi izdala samērā asu, savdabīgu smaržu. Vēlāk šie veidojumi sacietē, to struktūra pamazām kļūst korķveidīga, virspuses samtainums samazinās, apakšpuse top raupji adataina, un zūd arī sēnes specifiskais aromāts.

Vienkrāsas cerēna slavena ar to, ka tās augļķermeņu augšpuse laika gaitā itin bieži  mēdz apaugt ar aļģēm, nereti tiktāl, ka izskatās viscaur koši zaļa.

Turpina "dzīvi" arī pēc bojāejas

Vienkrāsas cerēna pieskaitāma viengadīgām piepēm. Atkarībā no meteoroloģiskajiem apstākļiem tās augļķermeņi var veidoties, augt un attīstīties, sākot no vasaras sākuma (jūnija) līdz vēlam rudenim (novembrim). Arī pēc bojāejas, būdami jau sausi, augļķermeņi joprojām saglabājas pie koka vismaz līdz nākamajam pavasarim, bet parasti vēl krietni ilgāk, tāpēc ir atrodami jebkurā gada periodā. Reizēm tie saglabājas pietiekami ilgi, lai pagūtu daļēji pārklāties ar sūnām un pat ķērpjiem.

Lielākoties vienkrāsas cerēnas augļķermeņi redzami augam grupās, bieži vien cieši cits citam līdzās blīvi sakopoti, reizēm pat savstarpēji saauguši ar malām.

Piepes un kukaiņa simbioze

Kur un vai vispār izdosies ieraudzīt vienkrāsas cerēnas augļķermeņus, lielā mērā var būt atkarīgs no kāda kukaiņa – lapkoku ragastes Tremex fuscicornis, agrāk dēvētas par bērzu ragasti.

Vienkrāsas cerēnai ar lapkoku ragasti izveidojusies simbioze. Kad kāda ragastes mātīte ievada cerēnas apdzīvotā koksnē savu dējekli, šai dējeklī var nokļūt sēnes sporas vai micēlija daļiņas. Ja šis pats ragastes dējeklis pēc tam atkal kaut kur iekļūst koksnē, līdz ar insekta oliņām koksnē nonāk arī vienkrāsas cerēna, kas tur sāk savu dzīves ciklu. Cerēna jaunajā mājvietā aug un attīstās, vienlaikus nodrošinot atbilstošu barotni ragastes kāpuriem, kad viņi izšķiļas no oliņām.