Domājot par meža iemītniekiem, pirmie prātā nāk zaķi un lapsas, tomēr, pirmajiem pavasara saules stariem uzsildot zemi, no ziemas sasaluma mostas un saulītē sildīties lien vienas no mazāk novērtētajām meža radībām –  rāpuļi. Vairums Latvijā sastopamo rāpuļu ir saistīti tieši ar mežiem vai mežmalām.

Latvijā ir astoņas vietējās rāpuļu sugas – trīs čūsku (zalktis, odze, gludenā čūska), četras ķirzaku (sila ķirzaka, pļavas ķirzaka, parastā glodene un Austrumu glodene) un viena bruņurupuču suga. Lai pamanītu rāpuļus, nav jāiet dziļi mežos. Rāpuļi ir aukstasiņu dzīvnieki un, lai spētu sasildīties, tiem ir svarīga saules klātbūtne, tāpēc gan ķirzakas, gan čūskas var manīt saulainās ceļmalās un mežmalās vai uz sasilušiem akmeņiem, kur tie sildās saulē.

Zalkši pret odzēm

Gan odzes, gan zalkši ir saistīti ar mežiem, bet katrai no šīm sugām ir savas īpatnības. Piemēram, zalkši apdzīvo mežainas teritorijas, kurās ir vairāk ūdeņu, jo vardes ir to iecienītākā maltīte. Tipiska vieta, kur pamanīt zalkti, varētu būt mazs meža ezeriņš ar saulainiem krastiem un ūdenī iekritušiem kokiem, kurus viņš izmanto, lai sildītos. Starp citu, zalkši māk peldēt un nereti ūdenī arī medī. Savukārt odzes biežāk izvēlas priežu mežus, kā arī aizaugošus izcirtumus, mežmalas un purvainas meža teritorijas. Tipiska vieta, kur mežā pamanīt odzes – saulains pleķītis ar zaru kaudzēm vai veciem celmiem. Atšķirībā no zalkšiem, kuri biežāk apdzīvo apvidu ar siltākām un mitrākām ziemām, odzes ir piemērojušās skarbākiem apstākļiem un bargākam klimatam – no visām pasaules čūskām tā ir visizturīgākā pret aukstumu.

Savā ceļā satikt zalkti ir lielāka iespēja nekā odzi, jo zalkši Latvijā ir vairāk izplatīti. Dabā pamanīt gludeno čūsku ir maz izredžu, jo Latvijā to ir ļoti maz, un, atšķirībā no zalkšiem un odzēm, tās daudz laika pavada slēpjoties. Ir zināmas trīs gludeno čūsku populācijas – pa vienai Slīteres Nacionālajā parkā, Ķemeru Nacionālajā parkā un Ādažu apkārtnē. Nav vienas pārliecinošas atbildes, kāpēc Latvijā ir tik  maz šo čūsku, bet viens no iemesliem – salīdzinot ar zalkšiem un odzēm, kuriem ir vairāki desmiti pēcnācēju, gludenajām čūskām to ir tikai trīs līdz desmit.

Ķirzakas – sastopamas visbiežāk

Viena no visbiežāk sastopamajām rāpuļu sugām Latvijā ir pļavas ķirzaka. Lai arī tās nosaukums varētu vedināt uz domām, ka šīs ķirzakas sastopamas tikai pļavās, tā pavisam noteikti nav – šie dzīvnieki diezgan bieži sastopami arī saulainos mežos un purvos. Glodenes – tās ir ķirzakas bez kājām, tāpēc tās mēdz jaukt ar čūskām. Glodenes vairāk nekā pārējie rāpuļi apdzīvo sausas, mežainas teritorijas, galvenokārt, sausus priežu mežus. Ķirzakas pārtiek no kukaiņiem un dažādiem nelieliem bezmugurkaulniekiem, kurus lielākoties norij veselus. Viena no ķirzaku interesantākajām īpašībām ir spēja briesmu gadījumā nomest asti, kura vēlāk ataug vietā – īsāka un necilāka gan, bet izglābusi kustoni no cita plēsēja nagiem.

Noslēpumainie bruņurupuči

Latvijas vienīgā bruņurupuču suga ir Eiropas purva bruņurupucis, kas pie mums sastopams reti un galvenokārt Latvijas dienvidu daļā. Līdz šim Latvijā reģistrēts nedaudz vairāk nekā 100 šīs sugas novērojumu. Cilvēki šos bruņurupučus mēdz turēt mājās arī kā mīļdzīvniekus, un reizēm tie izmūk vai speciāli tiek izlaisti savvaļā. Šī iemesla dēļ bruņurupuči dažkārt tiek novēroti arī Latvijas centrālajā un pat ziemeļu daļā. Ir grūti vai pat neiespējami atšķirt, kurš ir vietējais, bet kurš – izmukušais mājas mīlulis. Bruņurupuči spēj izdzīvot arī aukstākā klimatā, bet, lai vairotos, nepieciešamas siltas, garas vasaras. Rāpuļu pētnieki joko, ka bruņurupucis ir pacietīgs dzīvnieks –  var arī pagaidīt, kamēr klimats izmainās. Jā, varbūt vairošanās neizdodas katru gadu, bet, sagaidot siltu un garu vasaru, tā var būt sekmīga. Bruņurupuči labprāt izvēlas nelielas ūdenstilpnes, kuras labi uzsilst un kurās ir zivis un citi mazi kustoņi. Šie it kā lēnīgie dzīvnieki arī ir plēsēji. Bruņurupucis Latvijā ir maz zināms dzīvnieks, jo tā ir ļoti piesardzīga suga – nejauši šos rāpuļus dabā ieraudzīt ir gandrīz neiespējami. Jūtot savā tuvumā kustības, bruņurupucis ātri vien pazūd ūdenī, un cilvēks pamana vien viļņojošos