Sāc piedzīvojumu Latvijas valsts mežos!

Kad Latvijā meža zemeņu sezona iet uz beigām, ir vērts doties uz netālajām Igaunijas salām. Tur valda spēcīgs piejūras klimats, tāpēc pārmaiņas dabā noris kādas divas nedēļas vēlāk nekā pie mums, arī ogu lasīšanas laiks izrādās vēlīnāks. Būtībā runa ir tikai par vienu ogu sugu, kas pārņēmusi laikam jau visas Igaunijas lielākās salas (vismaz tās, kur man sagadījies pabūt - noteikti), par meža zemenītēm.

Mmmmm... saldā un meža vitamīniem pārbagātā odziņa te sastopama gandrīz visur. Tādā vasaras izbraucienā var doties kaut vai tikai tāpēc, lai pārēstos meža zemenes, kā izdarījām arī mēs.  Igauņiem  ir paveicies,  ne tikai tāpēc, ka viņiem pieder visas Monzunda arhipelāga skaistās salas, bet arī tāpēc,  ka tās  burtiski noklātas ar meža zemeņu mētrām – un, kad ir sezona, protams, arī ar ogām. Tā tas tiešām ir – meža zemenes skrēja mums virsū no neiedomājamiem nostūriem. Galīgi nomaļā Sāremā salas pludmalītē mazās sarkanītes bija iekārtojušās ap kādu pludmales volejbola laukumu, un, dāsni stīgojot, gatavojās to aizaudzēt. Citviet Muhu salā meža zemenes sauļojās paslēpušās kadiķu džungļos pašā jūras krastā, vēl citur – pat ciema centrā pie senu liepu alejas. Jāatzīst gan, ka pirmās dienas vakarā pilnām mutēm ēdām arī spradzenes – tādas kā mežzemeņu pusmāsas, ko Latvijā man nebija gadījies nogaršot.

Mēs braucām meiteņu kompānijā, tāpēc šo zemeņu sērgu/ atkarību uztvērām arī kā tādu gatavošanos ziemai – kā kārtīgu vitamīnu kūri – tūri, jo meža zemenes patiešām ir visai vērtīgas veselībai. Tās attīra organismu un paaugstina tā pretestības spējas pret dažādām kaitīgām ietekmēm. Gan ogas, gan lapas uzlabo vielmaiņu. Kaltētu ogu tēja ārstē hipertoniju, regulē zarnu trakta darbību, un tā tālāk bez sava gala... :)

Nezinu, cik kilogramus 3 dienu laikā man personīgi izdevās notiesāt. Ēsts tika daudz, varu pat teikt – ļoti daudz. Mums paveicās –bijām salās īstajā laikā. Jūlija sākums ir īstais laiks, kad ogas nāk gatavas. Kad tuvojās prombraukšanas laiks, saogojām arī pilnus līdzpaņemtos groziņus un devāmies mājās uz Latviju, kur savā meža zemeņu trakumā dalījāmies ar mājās palicējiem.