Sāc piedzīvojumu Latvijas valsts mežos!

galamērķi

Vairāk galamērķu

Aktuāli

Skatīt visu
Pirmklasnieku sumināšana LVM dabas parkā Tērvetē

Zinību dienā, 1. septembrī, par ikgadēju sirsnīgu tradīciju Latvijas valsts mežu dabas parkā Tērvetē kļuvusi mazo pirmklasnieku sveikšana. Arī šogad dabas parks Tērvetē un...

LVM dabas parkā Tērvetē sagaidīts šī gada 100 000. apmeklētājs

Latvijas valsts mežu dabas parkā Tērvetē šī diena pavadīta svinīgā svētku noskaņojumā, jo tika sagaidīts un sveikts šī gada 100’000. parka apmeklētājs. Šovasar ar īpašo titulu,...

Sprīdīša vārda dienas svinības LVM dabas parkā Tērvetē

Latvijas valsts mežu dabas parkā Tērvetē 23. augustā ar plašu svētku programmu aicina uz svinībām par godu pasaules atklājēja - Sprīdīša - vārda dienai. Annas Brigaderes...

padomi

Skatīt visu
Vasaras piedzīvojums – pavadi nakti mežā

Vēlies pavisam vieglu, bet aizraujošu piedzīvojumu? Tādu, kas nomierina prātu, neprasa daudz piepūles un ļauj pilnībā atslēgties no civilizācijas? Pamēģini pārlaist nakti mežā!...

Idejas skolēnu brīvlaikam LVM tūrisma un atpūtas centra “Spāre” apkārtnē

LVM tūrisma un atpūtas centrs “Spāre”, kas atrodas pie Gulbju ezera, ir ne tikai viens no skaistākajiem galamērķiem dabas skaistuma un klusuma baudīšanai. “Spāre” ir arī lielisks...

Kristaps Putniņš: 5 ieteikumi neaizmirstamam piedzīvojumam dabā

Došanās dabā ir skaista pati par sevi, bet ir dažādi veidi, kā to padarīt par īpašu, pat maģisku piedzīvojumu. Savās atklāsmēs un pieredzē dalās dabas entuziasts un digitālā...

Maršruti iedvesmai

Skatīt visus

Miglainā pasaka


Izrādās, ka novembris ir tas mēnesis, kad visbiežāk Latvijas teritorijā ir vērojama migla, vidēji katru trešo dienu un tas nozīmē, ka ir visīstākais laiks, lai vārda vistiešākajā nozīmē, aizmiglotu savu skatienu.

Pagājušo svētdien bija viena no tām dienām, kad pat pilsētu bija apsegusi biezas miglas sega, tomēr visjaukākie aizmiglotie skati pavērās tad, kad tikām no tās laukā. Pierīgas priežu sili izskatījās tik noslēpumaini, ka likās, ka turpat tālāk aiz pirmajiem kokiem mierīgi varētu ganīties bariņš vienradžu vai pēkšņi aizauļot kāds kentaurs. Nu labi... vismaz pelēkie mošķuļi, par kuriem nesen lasīju priekšā savam dēlam A. Lindgrēnes grāmatā “Ronja laupītāja meita”, jau nu gan tur mierīgi varētu dzīvot.

Tad, kad varu izravēt sevī muļķīgās domas par drūmo laiku, saprotu, cik nenovērtējami skaisti ir tie miglas pārņemti skati.  Tie padara Latvijas ainavu  ļoti poētisku. Liekas, ka itin viss – ceļš, ezera krasts vai meža taka mani ved uz nekurieni, kuru pēkšņi var apjaust un ieraudzīt. Tā Nekuriene ir tāda balti pelēka bezforma, vataina masa, kas visu laiku ir sinhronā kustībā ar tevi pašu. Līdz ko pasper soli tā attālinās, bet, paskatoties atpakaļ, tā ir atkal pietuvojusies.

Manas miglainās fantāzijas par to, kas notiek Nekurienē, palīdz radīt arī mans puika. Bet dažreiz, tieši otrādi – viņš man saka: „Nu mamma, tas taču nav iespējams!”

Visīstākajā miglainajā pasakā iekāpām pie Slokas ezera, kur ir ierīkota brīnišķīga dabas taka. Bet varbūt tā nemaz nebija pasaka, kurā mēs iekāpām, tā drīzāk bija glezna, kuras nosaukums ir “pasaka”. Ezeram nevarēja redzēt otru krastu un dabā nemanījām nevienu krāsu, tikai pelēko – bet tik niansētu, tik bagātu pelēcību, kādu, iespējams, nemācētu radīt pat paši talantīgākie mākslinieki.

Latviešu identitātes un folkloras pētniekiem noteikti būtu daudz sakāmā par miglas būtisko lomu latviskajā dzīvesziņā. Daži miglaini priekšstati par to ir arī man pašai.  Ne velti tieši novembrī ir veļu laiks, pieminam aizgājušās dvēseles, kas svētdien, visticamāk, drūzmējās virs pasakainā Slokas ezera.

profils

izvēlne

Vizuālie iestatījumi
izvēlne
profils

Krāsu uztvere

Teksta lielums