Sāc piedzīvojumu Latvijas valsts mežos!

Izrādās, ka novembris ir tas mēnesis, kad visbiežāk Latvijas teritorijā ir vērojama migla, vidēji katru trešo dienu un tas nozīmē, ka ir visīstākais laiks, lai vārda vistiešākajā nozīmē, aizmiglotu savu skatienu.

Pagājušo svētdien bija viena no tām dienām, kad pat pilsētu bija apsegusi biezas miglas sega, tomēr visjaukākie aizmiglotie skati pavērās tad, kad tikām no tās laukā. Pierīgas priežu sili izskatījās tik noslēpumaini, ka likās, ka turpat tālāk aiz pirmajiem kokiem mierīgi varētu ganīties bariņš vienradžu vai pēkšņi aizauļot kāds kentaurs. Nu labi... vismaz pelēkie mošķuļi, par kuriem nesen lasīju priekšā savam dēlam A. Lindgrēnes grāmatā “Ronja laupītāja meita”, jau nu gan tur mierīgi varētu dzīvot.

Tad, kad varu izravēt sevī muļķīgās domas par drūmo laiku, saprotu, cik nenovērtējami skaisti ir tie miglas pārņemti skati.  Tie padara Latvijas ainavu  ļoti poētisku. Liekas, ka itin viss – ceļš, ezera krasts vai meža taka mani ved uz nekurieni, kuru pēkšņi var apjaust un ieraudzīt. Tā Nekuriene ir tāda balti pelēka bezforma, vataina masa, kas visu laiku ir sinhronā kustībā ar tevi pašu. Līdz ko pasper soli tā attālinās, bet, paskatoties atpakaļ, tā ir atkal pietuvojusies.

Manas miglainās fantāzijas par to, kas notiek Nekurienē, palīdz radīt arī mans puika. Bet dažreiz, tieši otrādi – viņš man saka: „Nu mamma, tas taču nav iespējams!”

Visīstākajā miglainajā pasakā iekāpām pie Slokas ezera, kur ir ierīkota brīnišķīga dabas taka. Bet varbūt tā nemaz nebija pasaka, kurā mēs iekāpām, tā drīzāk bija glezna, kuras nosaukums ir “pasaka”. Ezeram nevarēja redzēt otru krastu un dabā nemanījām nevienu krāsu, tikai pelēko – bet tik niansētu, tik bagātu pelēcību, kādu, iespējams, nemācētu radīt pat paši talantīgākie mākslinieki.

Latviešu identitātes un folkloras pētniekiem noteikti būtu daudz sakāmā par miglas būtisko lomu latviskajā dzīvesziņā. Daži miglaini priekšstati par to ir arī man pašai.  Ne velti tieši novembrī ir veļu laiks, pieminam aizgājušās dvēseles, kas svētdien, visticamāk, drūzmējās virs pasakainā Slokas ezera.